Olle palīdz vākt ziedojumus

28. decembrī tirdzniecības parkā Alfa notika ziedojumu vākšana diviem muzikāliem, talantīgiem jauniešiem - Annai un Edijam. Daudzkārt tika uzsvērts, ka viņi abi ir neredzīgi. Bet ne jau tas bija iemesls, lai palīdzētu. Viņi tiešām ir dabas apdāvināti! Pietrūkst tikai pavisam maz - Annas sapnis ir iegādāties elektroniskās klavieres, lai varētu trenēt savas prasmes un netraucēt ģimenei un kaimiņiem, bet Edijam pietrūkst vokālās nodarbības, lai pieslīpētu savu balsi un varētu doties mācīties pie Eiropas vokāliem pedagogiem.

Skumīgi, ka Alfas administrācijas vadītāja vietas izpildītājs nevēlējās uzņemties atbildību un aizliedza publisku ziedojumu vākšanu. Viss jau iepriekš tika sakaņots un zināms, bet vadītājs tanī dienā neatradās  darbā, bet vietas izpildītājs nebija informēts. Un tāpēc aizliedza.

Jauniešu radošās apvienības "Trepes" vadītāja Ramona, kura organizēja ziedojumu vākšanu Alfā, bija izmisumā un bezspēcīga. Viņas ilggadīgā pieredze liecināja, ka viss saskaņots pareizi. Tomēr Latvijā bieži jārēķinās ar birokrātisko trulumu.

Koncerts tomēr notika. Dziedāja Latvijā populāri mākslinieki, kuri jau gadiem labprāt atbalsta Ramonas organizētās albdarības akcijas - Liene Šomase, Dzintars Čīča, Andris Kivičs u.c. Protams, visvairāk savas prasmes rādījā Anna un Edijs. Un tas sagādāja visvairāk emociju un prieku!

Olle arī piedalījās un atbalstīja jauniešus. Palīdzēja noņemt stresu, ļaujot sevi glaudīt un ņurcīt. Reizēm gan bija jāslēpjas no Alafas apsargiem (jo suņi nedrīkst ieiet tirdzniecības centrā), bet viņi bija saprotoši. Galu galā, viņš darīja labu darbu!

Ja Tev, lasot šo blogu, ir iespēja pārskaitīt kaut vai vienu latu Annas un Edija sapņiem, tad dari to tagad! Kopējā summa, kas jāsavāc - Ls 600 (853,73 eiro). Reizēm, ēdot saldējumu vai izklaidējoties brīvdienās, mēs iztērējam daudz vairāk. Pat nepiedomājot par naudas vērtību...

Konta numurs - LV29UNLA0050016681031.
Radošā apvienība jauniešiem Trepes, maksājuma mērķis "Ziedojums Vairo prieku".

Paldies Tev! Arī no Olles :)

Jauniešu apvienības vadītāja un mamma Ramona

Dziedātājas māsas Šomases - Kristīne un Liene - ne jau pirmo reizi dzied kopā ar Ediju

Servisa suņu biedrības Kucēnu voljēra vadītāja Lea kopā ar Kristīni Šomasi

Anna pavada Dzintara Čīčas dziedājumu

Atbildība un pilsoniskais pienākums

Ilgu laiku nebija, par ko rakstīt šajā blogā, jo viss bija kārtībā. Bet šodien notika kaut kas, par ko ir vērts ne tikai rakstīt, bet runāt arī plašāk.

Atbraucot uz darbu šorīt, es kā parasti devos pastaigāties ar savu audžubērnu Olli. Viņam jau ir 10 mēneši, un nepieciešams pirms garās darbadienas kārtīgi izstaigāties. Strazdumuižas ciematā ir liels laukums, kurā parasti mēs tiekamies ar otru suni-pavadoni Teodoru, kurš arī strādā kopā ar savu saimnieku Alekseju un kuram arī pirms darbadienas sākuma nepieciešams izskrieties.

Olle kārtīgi izošņājās, un tad ieriktējās uz lielākām darīšanām. Redzu, ka pa ceļu manā virzienā dodas pašvaldības policiste. Zinu, ka mans pilsoņa pienākums ir savākt aiz suņa atstātās kakas, tomēr šorīt man aizmirsies paņemt līdzi maisiņu. Nodomāju, nav jau nekas briesmīgs - tepat blakus taču strādāju, atnākšu pēc tam savākt. Bet nebiju spērusi vēl soli no vietas (patiesībā, pat nepaspēju spert pus soli!), kad policiste skaļā balsī jau sauc: "Pilsone, Jūs nedomājat to satīrīt?"

Es paskaidroju, ka vēlāk atnākšu un satīrīšu, jo esmu šorīt aizmirsusi paņemt maisiņu. Policistei tik to vien vajadzēja, jo, viņasprāt, es grasījos atstāt „nozieguma” vietu. Skarbā tonī viņa vēlreiz paskaidroja manus pilsoņa pienākumus, izvilka no somas mapi un pieprasīja manu vārdu, personas kodu un deklarēto adresi.

Biju sašutusi! Jo man likās, ka viņa izvilks no somas maisiņu, lai palīdzētu man atrisināt šo situāciju. Izteiks brīdinājumu, un viss būs kārtībā.

Tomēr viņas apvainojumi kļuva policejiski – esmu vainīga! Vaicāju – vai tiešām pašvaldības policija spēj tikai ar soda sankcijām sarunāties? Un kāda iemesla pēc viņa man netic? Tātad es jau iepriekš esam vispirms vainīga un sodāma, un tikai pēc tam godīga pilsone?!

Nosaucu viņai savus personas datus. Un iesāku diskusiju par to, ka šeit, neredzīgo ciematā, ir daži suņi-pavadoņi un ar laiku šeit būs arvien vairāk šo suņu, jo šeit ir organizācijas, kuras palīdz cilvēkiem ar redzes invaliditāti iegādāties suņus-pavadoņus.

Vaicāju, kā, viņasprāt, varētu atrisināt jautājumu par to, ka suņiem-pavadoņiem, piemēram, pirms garās darbadienas, kad viņi vairākas stundas pavada guļot ofisā, nepieciešams izskrieties? Uz to saņēmu atbildi, ka parkā to darīt nedrīkst, mums esot jāiet uz mežu. Atceros, reiz jau par to saņēmu mutisku aizrādījumu no pašvaldības policistiem Biķernieku mežā – izrādās, pēc normatīvajiem aktiem Rīgā mežu nemaz nav, esot tikai parki, bet parkos suņus nedrīkst palaist bez pavadas. Tad jau sanāk, ka cilvēkiem ar redzes invaliditāti, kuriem ir suns-pavadonis, vismaz 2x dienā jādodas ārpus Rīgas uz kādu mežu, lai ļautu šim sunim izskrieties?! Tas liekas pilnīgi nereāli, jo tad šim cilvēkam nepieciešams asistents, turklāt viņš noteikti kavēs darbu.

Tieši šajā laikā parkā ienāca Aleksejs ar suni-pavadoni Teodoru. Aleksejs ir 1. grupas redzes invalīds, kurš katru rītu pirms darba šajā parkā staigā ar suni. Reizēm mēs satiekamies un ļaujam abiem suņiem kārtīgi izspēlēties. Taču šorīt es Alekseju skaļā balsī brīdināju, ka man blakus stāv pašvaldības policiste ar protokolu mapi un ka laikam jau labāk suņus nelaist vaļā, citādi tiksim pie kaudzes ar protokoliem.

 

Centos turpināt sarunu ar šo kundzi. Vispirms pavaicāju, kā viņu sauc? Uz to saņēmu atbildi, ka viņas vārdu var redzēt uz apģērba. Lai gan neesmu redzes invalīde, tomēr arī man bija grūti saskatīt, kas tur rakstīts. Laikam jau policistiem nav jāuzrāda savi dokumenti vai jāstādās priekšā. Es pat nezinu, kāds ir viņas amats! Uz apģērba uzšuves bija rakstīts „L.Ecētāja”.

Lai paskaidrotu Aleksejam, kas šeit notiek, devos pie viņa, bet L.Ecētāja kliedza man pakaļ, ka esot vispirms jāsatīra. Man gan likās, ka šajā mierīgajā rītā, kad mēs ar Alekseju parasti tiekamies šajā parkā, man jāparūpējas par viņa un Teodora drošību, jo neredzīgam cilvēkam tikai pēc skaņām jānosaka, kas šeit notiek. Bet šis rīts nebija, kā parasti. Turklāt cerēju, ka Aleksejam būs kabatā kāds maisiņš. Es viņam izskaidroju esošo situāciju un izvedu laukā no parka uz ceļa, kur stāvēja policiste. Jo arī viņam bija vairāki jautājumi šai varas pārstāvei par to, ko tad viņš drīkst vai nedrīkst darīt.

L.Ecētāja uzsvēra, ka neredzīgs cilvēks drīkstot nesavākt aiz suņa, bet šī pilsone (un rāda uz mani) neesot neredzīga. Nezinu gan, pēc kādiem kritērijiem viņa secināja, ka neesmu redzes invalīde. To tikai ārsti spēj noteikt, bet viņai kā policistei bija vismaz jāpavaicā man vai jālūdz uzrādīt invalīda apliecība.

Turklāt šī policiste vairākkārt uzsvēra, ka šis ir neredzīgo ciemats un kāds neredzīgs cilvēks varot iekāpt suņu atstātajos ekskrementos. Centos viņai paskaidrot, ka neredzīgs cilvēks parasti iet ar balto spieķi pa ietvi un gar dzeltenajiem orientieriem, un nevis pa parku, kur nav taciņas. Tomēr izteiciens „neredzīgo ciemats” viņas runā izskanēja vairākkārt, tāpēc vaicāju – vai attiecībā uz to Rīgas pašvaldībai izstrādāti kādi īpaši noteikumi? Uz ko saņēmu atbildi, ka viņa tikai pildot esošos noteikumus. „Vai tad Jūs tos nezināt?”

Būtu bijis patīkami dzirdēt no LEcētājas, kādus tieši noteikumus esmu pārkāpusi, kurus pantus vai vismaz aicinājusi mani ar tiem iepazīties. Jo darbs ar sabiedrību vispirms nozīmē izglītošana un informācijas nodrošināšana. Normāli pasaulē tā notiek.

Kad biju atnesusi no darba maisiņu, L.Ecētāja vēl arvien mani gaidīja. Likās, ka „nozieguma” vieta tiek apsargāta. Smieklīgi. Savācu kakas (ceru, ka īstās) un vaicāju, kur man tagad tās izmest? Jo šajā parkā nav nodrošinātas atkritumu tvertnes – ne lielas, ne mazas, kur nu vēl speciālas suņiem.

Skumīgi nevis tas, kā šis rīts iesākās (jo gan jau katram suņu īpašniekam reiz tā bijis), bet gan šīs policistes nevēlēšanās risināt problēmu. „Es tikai pildu likumu,” viņa sacīja. Tomēr es aicināju viņai paskatīties uz radušos situāciju plašāk un ieteikt risinājumu kā pašvaldības policijas pārstāvei un arī kā pilsonei. Ja viņa zina, ka šī ir īpaša vieta Rīgas pilsētā, kurā dzīvo daudz cilvēku ar redzes traucējumiem, varbūt viņa var ierosināt šo vidi pielāgot? Varbūt mēs kopā varam to mainīt? Bet tādas atrunas kā „es jau neko nevaru” vai „es tikai pildu likumu” tikai vairos tādas traģēdijas kā Maximas veikala sabrukšana. Jo neviens nejūtas pilsoniski atbildīgs par to, ko dara. Pēc likuma viss ir kārtībā.

Žēl, ka neizdevās šajā rītā saruna. Bet es zinu, ka pienāks nākamā diena. Un atkal satikšu šo sievieti, kura būs ieķērusies savā protokolu mapē un stingri uzraudzīs, lai tiktu ievērots likums.

Jā, starp citu, saņēmu no L.Ecētājas brīdinājumu, ka nākamajā reizē viņa man rakstīšot īstu protokolu...