otrdiena, 2013. gada 9. jūlijs

Beigti radījumi un pirmā pelde jūrā

Audio


Kā izskatās suns, kad viņš izpeldējies? Slapjš, protams!


Un ko viņš dara, kad saož beigtu radību? Hm...

Nedēļas nogalē kopā ar draugiem devāmies 3 dienu atpūtas braucienā uz Tūjas akmeņaino jūrmalu. Paņēmām teltis, guļammaisus, ēdamo un labu garastāvokli. Es ņēmu līdzi arī Olli. Jo mēs vienmēr visur braucam kopā. Saliku saldētus vistu kakliņus un graužamos kaulus meitas mazajā follijas somā, pudelēs - dzeramo ūdeni un - uz priekšu lielajā piedzīvojumā!

Saskaitīju, ka Ollem būs 6 ēdienreizes brīvā dabā, un man vajadzēja parūpēties, lai viss būtu svaigs. Tagad varu teikt, ka follijas somiņa bija labs risinājums, vienīgi trešajā dienā, kad soma jau bija patukšota, aukstums arī jau bija zudis. Nākamreiz es noteikti ieliktu papildus ledus traukus, lai aukstums turētos līdz pat pēdējai dienai. Starp citu, pat biezpiens, samaisīts ar biolakto un medu, somā kopā ar saldētiem kakliņiem jutās kā ledusskapī.

Pirmajā naktī stipri lija. Nebiju pārliecināta - kur un kā lai Olle labāk guļ? Varētu mašīnā būrī, bet tad nebūs gaisa, un logus pa lietu arī neatstāšu vaļā. Turklāt es viņu nedzirdēšu, ja kas notiks. Nolēmām būri novietot telts priekšnamiņā, kuram bija aizvelkams jumtiņš. Bet pēc laika arī tur ūdens bija iekļuvis, un Olles mīļā sedziņa palika slapja. Nekā darīt, ņēmām pie sevis teltī. Ierādījām kājgalī vietiņu, un Olle tur saritinājās līdz pat rīta agrumam. Bija tik mīļi no rīta sajust viņa slapjo, vēso deguntiņu!

Basām kājām izskrēju pa rīta rasu, un Olle kopā ar mani. Nodomāju - re, pie dabas arī viņam atmostas instinkti! Saož vairāk, dzird putnus un čaboņas, pirmajā dienā vēroja kokus, ielīda katrā krūmā un pat skudrupūzni ar interesi apskatīja.



Kad devāmies pārgājienā gar jūras krastu (katrā virzienā pa 12 km), biju pārliecināta, ka Olle tāpat bez pavadas ies mums līdzi. Ha! Lika mazliet pagaidīt! Tur visādu smaržu un smaku ir vēl vairāk nekā mežmalā pie telts - cilvēku pamestas ēdienu paliekas, jūras izskalotas beigtas zivis, lidojošās vaboles... Tukšās plastmasas pudeles Ollem likās īpaša eksotika - tās taču čaukst!! Turklāt uz vārdu viņš vairs neatsaucās un dabas balss lika viņam sekot tur, kur čab un ož, nevis manā virzienā. Ātri vien sapratu, ka pie pavadas būs vienīgais risinājums. Tomēr pēc laika arī tas vairs nebija labi, jo mana roka palika arvien sarkanāka, un drīz vien es viņu vairs nespēju noturēt. Viss! Pietiek! Pietupos, samīļoju Olli un izskaidroju, ka viņam jāturas ar mani kopā un jāklausa. Pirms atlaidu pavadu, iedevu pusi cepuma, sabužināju viņu, piecēlos un gāju tālāk. Rokā vēl arvien bija cepuma otrā pusīte. Un Olle man sekoja līdzās ar cerību, ka arī tā otra cepuma pusīte tiks viņam. Protams! Pēc laika paslavēju viņu par labu klausīšanu un līdzās iešanu, pacienāju ar cepumu un turpināju ceļu.

Un tad Olle sāka apgūt jau lielākus attālumus no manis. Un tad centās panākt priekšā ejošos. Tad skubināja pielikt soli aizmugurē atpalikušajiem... Viņš ganīja mūs visus un pieskatīja! Olle šajā dienā noskrēja 3x lielāku attālumu nekā mēs. Bet viņš bija laimīgs!



Raizes man sagādājā Olles kāre apēst katru sapuvušo zivi, ko jūra bija izskalojusi. Bet es nespēju ar to cīnīties. Šī smaka viņam likās tik apburoša, ka viņš muka no manis ar zivi mutē un centās pēc iespējas ātrāk to norīt, kamēr neesmu to atņēmusi. Sapratu, ka šādi viņš var aizrīties. Tāpēc nepievērsu vērības tai mirklī, kad kārtējā bute, aplipusi ar smiltīm, vāļājās viņam starp zobiem. Viņš to kārtīgi sakošļāja un turpināja ceļu. Labradori ir maitu ēdāji, un ar to man jāsamierinās.

Bet nespēju samierināties ar to, ka viņš izvārtījās beigtu putnu līķos. Sākumā pat nesapratu - ko viņš mīcās starp tiem akmeņiem? Vai atkal kāda zivs? Bet tad viņš apmetās uz muguras un sāka berzēt muguru. Tas izskatījās ļoti aizdomīgi, tāpēc gāju skatīties. Un skats bija briesmīgs! Turklāt smaka - vēl šaušalīgāka! Aizvilku viņu prom, turot pie pavadas, un visu laiku domāju - ko lai tagad dara? Jo Olles spalva bija saķepusi ar puvušas gaļas paliekām, cīpslām un putnu spalvām. Uhh, un tā smaka!!!!

Jūra bija mūsu glābiņš. Noģērbos (lai gan tanī dienā pūta Ziemelis un bijām ģērbušās vairākās jakās), paņēmu Olli un bridu starp akmeņiem ūdenī. Vējš dzenāja viļņus, un ūdens stindzināja kājas (tikai +16C). Saslapināju ātri Olles muguru un sāku to berzt ar smiltīm. Nekā līdzi man nav, un smiltis ir vislabākās ziepes! Pēc tam izrādījās, ka zem smiltīm ir sarkanie māli. Arī tie bija gana labi. Berzu un skaloju, berzu un skaloju.



Olle rāvās prom un kunkstēja. Bet žēlastības nebija - ja viņš gulēs teltī kopā ar mums, tad šādas smakas nav pieļaujamas!

Atpakaļceļā Olle juta aizvainojumu pret mani. Labprātāk gāja kopā ar citiem. Bet līdz vakaram spalva izžuva un smaka bija pazudusi.

Otrās dienas piedzīvojumi beigušies. Pēc nākamās nakts mūs sagaidīja skaista rīta saule un silti vēji. Likās, vasara tomēr vēl tepat, un, izmetušās peldkostīmos, devāmies mūsu nākamajā ceļojumā gar jūras krastu, tikai šoreiz - uz otru pusi.

Ollem bija vairāk jāturas pie pavadas, jo pludmale bija ļaužu pilna. Un arī suņi, protams, viņiem līdzi - lieli, mazi, veci, jauni. Ar katru Olle vēlējās apostīsties un paspēlēties. Ja saimnieki tam piekrita, arī es ļāvu Ollem baudīt socializēšanās priekus.




Un tad pienāca peldēšanās kārta. Kopā ar mums viņš nevēlējās brist ūdenī, un vispār - tie viļņi, kas skrien virsū, viņam likās pārāk aizdomīgi. Olle apgūlās blakus mūsu drēbēm un noraudzījās, kā mēs skrienam ūdenī un šļakstamies. Pēc mirkļa aicināju viņu vēlreiz nākt, tad vēl un vēl. Līdz beidzot viņš lēni un apdomīgi sāka brist pie mums ūdenī. Kad ūdens jau smēlās līdz zodam un jūra kārtējo vilni gatavojās triekt tieši viņam sejā, es ātri paņēmu viņu aiz padusēm, nedaudz piepacēlu un ļāvu viņam kustināt ķepas zem ūdens. Mazo purniņu viņš centās noturēt virs ūdens, ķepiņas ātri, ātri kustināja un elpa likās - sitas tik strauji! Bet Olle peldēja! Pirmo reizi savā mūžā mūsu mazais Olle sāka peldēt! Nemanot lēni palaidu vaļā rokas un pagriezu viņu pret krastu. Viņš izpeldēja krastā, aizskrēja nopurināties, tad atskatījās uz mums un metās jūrā ar tādu prieku! Aizpeldēja vēlreiz līdz tai pašai vietai, pats apgriezās apkārt un izpeldēja krastā. Wow!



Jau vēlāk, kad devāmies atpakaļ uz telts pusi, viņš ik pa laikam viens iebrida ūdenī dziļumā, lai pārliecinātos, ka tiešām peld. Un katru reizi es viņu paslavēju par to vai samīļoju. 

Saulrietu Olle vēroja kopā ar mums visiem jūras krastā. Un jutās laimīgi saguris pēc labi pavadītām dienām mežonīgajā dabā.