svētdiena, 2013. gada 29. decembris

Olle palīdz vākt ziedojumus

28. decembrī tirdzniecības parkā Alfa notika ziedojumu vākšana diviem muzikāliem, talantīgiem jauniešiem - Annai un Edijam. Daudzkārt tika uzsvērts, ka viņi abi ir neredzīgi. Bet ne jau tas bija iemesls, lai palīdzētu. Viņi tiešām ir dabas apdāvināti! Pietrūkst tikai pavisam maz - Annas sapnis ir iegādāties elektroniskās klavieres, lai varētu trenēt savas prasmes un netraucēt ģimenei un kaimiņiem, bet Edijam pietrūkst vokālās nodarbības, lai pieslīpētu savu balsi un varētu doties mācīties pie Eiropas vokāliem pedagogiem.

Skumīgi, ka Alfas administrācijas vadītāja vietas izpildītājs nevēlējās uzņemties atbildību un aizliedza publisku ziedojumu vākšanu. Viss jau iepriekš tika sakaņots un zināms, bet vadītājs tanī dienā neatradās  darbā, bet vietas izpildītājs nebija informēts. Un tāpēc aizliedza.

Jauniešu radošās apvienības "Trepes" vadītāja Ramona, kura organizēja ziedojumu vākšanu Alfā, bija izmisumā un bezspēcīga. Viņas ilggadīgā pieredze liecināja, ka viss saskaņots pareizi. Tomēr Latvijā bieži jārēķinās ar birokrātisko trulumu.

Koncerts tomēr notika. Dziedāja Latvijā populāri mākslinieki, kuri jau gadiem labprāt atbalsta Ramonas organizētās albdarības akcijas - Liene Šomase, Dzintars Čīča, Andris Kivičs u.c. Protams, visvairāk savas prasmes rādījā Anna un Edijs. Un tas sagādāja visvairāk emociju un prieku!

Olle arī piedalījās un atbalstīja jauniešus. Palīdzēja noņemt stresu, ļaujot sevi glaudīt un ņurcīt. Reizēm gan bija jāslēpjas no Alafas apsargiem (jo suņi nedrīkst ieiet tirdzniecības centrā), bet viņi bija saprotoši. Galu galā, viņš darīja labu darbu!

Ja Tev, lasot šo blogu, ir iespēja pārskaitīt kaut vai vienu latu Annas un Edija sapņiem, tad dari to tagad! Kopējā summa, kas jāsavāc - Ls 600 (853,73 eiro). Reizēm, ēdot saldējumu vai izklaidējoties brīvdienās, mēs iztērējam daudz vairāk. Pat nepiedomājot par naudas vērtību...

Konta numurs - LV29UNLA0050016681031.
Radošā apvienība jauniešiem Trepes, maksājuma mērķis "Ziedojums Vairo prieku".

Paldies Tev! Arī no Olles :)







Jauniešu apvienības vadītāja un mamma Ramona
Dziedātājas māsas Šomases - Kristīne un Liene - ne jau pirmo reizi dzied kopā ar Ediju


Servisa suņu biedrības Kucēnu voljēra vadītāja Lea kopā ar Kristīni Šomasi

Anna pavada Dzintara Čīčas dziedājumu

otrdiena, 2013. gada 17. decembris

Atbildība un pilsoniskais pienākums

Ilgu laiku nebija, par ko rakstīt šajā blogā, jo viss bija kārtībā. Bet šodien notika kaut kas, par ko ir vērts ne tikai rakstīt, bet runāt arī plašāk.

Atbraucot uz darbu šorīt, es kā parasti devos pastaigāties ar savu audžubērnu Olli. Viņam jau ir 10 mēneši, un nepieciešams pirms garās darbadienas kārtīgi izstaigāties. Strazdumuižas ciematā ir liels laukums, kurā parasti mēs tiekamies ar otru suni-pavadoni Teodoru, kurš arī strādā kopā ar savu saimnieku Alekseju un kuram arī pirms darbadienas sākuma nepieciešams izskrieties.

Olle kārtīgi izošņājās, un tad ieriktējās uz lielākām darīšanām. Redzu, ka pa ceļu manā virzienā dodas pašvaldības policiste. Zinu, ka mans pilsoņa pienākums ir savākt aiz suņa atstātās kakas, tomēr šorīt man aizmirsies paņemt līdzi maisiņu. Nodomāju, nav jau nekas briesmīgs - tepat blakus taču strādāju, atnākšu pēc tam savākt. Bet nebiju spērusi vēl soli no vietas (patiesībā, pat nepaspēju spert pus soli!), kad policiste skaļā balsī jau sauc: "Pilsone, Jūs nedomājat to satīrīt?"

Es paskaidroju, ka vēlāk atnākšu un satīrīšu, jo esmu šorīt aizmirsusi paņemt maisiņu. Policistei tik to vien vajadzēja, jo, viņasprāt, es grasījos atstāt „nozieguma” vietu. Skarbā tonī viņa vēlreiz paskaidroja manus pilsoņa pienākumus, izvilka no somas mapi un pieprasīja manu vārdu, personas kodu un deklarēto adresi.

Biju sašutusi! Jo man likās, ka viņa izvilks no somas maisiņu, lai palīdzētu man atrisināt šo situāciju. Izteiks brīdinājumu, un viss būs kārtībā.

Tomēr viņas apvainojumi kļuva policejiski – esmu vainīga! Vaicāju – vai tiešām pašvaldības policija spēj tikai ar soda sankcijām sarunāties? Un kāda iemesla pēc viņa man netic? Tātad es jau iepriekš esam vispirms vainīga un sodāma, un tikai pēc tam godīga pilsone?!

Nosaucu viņai savus personas datus. Un iesāku diskusiju par to, ka šeit, neredzīgo ciematā, ir daži suņi-pavadoņi un ar laiku šeit būs arvien vairāk šo suņu, jo šeit ir organizācijas, kuras palīdz cilvēkiem ar redzes invaliditāti iegādāties suņus-pavadoņus.




Vaicāju, kā, viņasprāt, varētu atrisināt jautājumu par to, ka suņiem-pavadoņiem, piemēram, pirms garās darbadienas, kad viņi vairākas stundas pavada guļot ofisā, nepieciešams izskrieties? Uz to saņēmu atbildi, ka parkā to darīt nedrīkst, mums esot jāiet uz mežu. Atceros, reiz jau par to saņēmu mutisku aizrādījumu no pašvaldības policistiem Biķernieku mežā – izrādās, pēc normatīvajiem aktiem Rīgā mežu nemaz nav, esot tikai parki, bet parkos suņus nedrīkst palaist bez pavadas. Tad jau sanāk, ka cilvēkiem ar redzes invaliditāti, kuriem ir suns-pavadonis, vismaz 2x dienā jādodas ārpus Rīgas uz kādu mežu, lai ļautu šim sunim izskrieties?! Tas liekas pilnīgi nereāli, jo tad šim cilvēkam nepieciešams asistents, turklāt viņš noteikti kavēs darbu.

Tieši šajā laikā parkā ienāca Aleksejs ar suni-pavadoni Teodoru. Aleksejs ir 1. grupas redzes invalīds, kurš katru rītu pirms darba šajā parkā staigā ar suni. Reizēm mēs satiekamies un ļaujam abiem suņiem kārtīgi izspēlēties. Taču šorīt es Alekseju skaļā balsī brīdināju, ka man blakus stāv pašvaldības policiste ar protokolu mapi un ka laikam jau labāk suņus nelaist vaļā, citādi tiksim pie kaudzes ar protokoliem.


 

Centos turpināt sarunu ar šo kundzi. Vispirms pavaicāju, kā viņu sauc? Uz to saņēmu atbildi, ka viņas vārdu var redzēt uz apģērba. Lai gan neesmu redzes invalīde, tomēr arī man bija grūti saskatīt, kas tur rakstīts. Laikam jau policistiem nav jāuzrāda savi dokumenti vai jāstādās priekšā. Es pat nezinu, kāds ir viņas amats! Uz apģērba uzšuves bija rakstīts „L.Ecētāja”.

Lai paskaidrotu Aleksejam, kas šeit notiek, devos pie viņa, bet L.Ecētāja kliedza man pakaļ, ka esot vispirms jāsatīra. Man gan likās, ka šajā mierīgajā rītā, kad mēs ar Alekseju parasti tiekamies šajā parkā, man jāparūpējas par viņa un Teodora drošību, jo neredzīgam cilvēkam tikai pēc skaņām jānosaka, kas šeit notiek. Bet šis rīts nebija, kā parasti. Turklāt cerēju, ka Aleksejam būs kabatā kāds maisiņš. Es viņam izskaidroju esošo situāciju un izvedu laukā no parka uz ceļa, kur stāvēja policiste. Jo arī viņam bija vairāki jautājumi šai varas pārstāvei par to, ko tad viņš drīkst vai nedrīkst darīt.

L.Ecētāja uzsvēra, ka neredzīgs cilvēks drīkstot nesavākt aiz suņa, bet šī pilsone (un rāda uz mani) neesot neredzīga. Nezinu gan, pēc kādiem kritērijiem viņa secināja, ka neesmu redzes invalīde. To tikai ārsti spēj noteikt, bet viņai kā policistei bija vismaz jāpavaicā man vai jālūdz uzrādīt invalīda apliecība.

Turklāt šī policiste vairākkārt uzsvēra, ka šis ir neredzīgo ciemats un kāds neredzīgs cilvēks varot iekāpt suņu atstātajos ekskrementos. Centos viņai paskaidrot, ka neredzīgs cilvēks parasti iet ar balto spieķi pa ietvi un gar dzeltenajiem orientieriem, un nevis pa parku, kur nav taciņas. Tomēr izteiciens „neredzīgo ciemats” viņas runā izskanēja vairākkārt, tāpēc vaicāju – vai attiecībā uz to Rīgas pašvaldībai izstrādāti kādi īpaši noteikumi? Uz ko saņēmu atbildi, ka viņa tikai pildot esošos noteikumus. „Vai tad Jūs tos nezināt?”

Būtu bijis patīkami dzirdēt no LEcētājas, kādus tieši noteikumus esmu pārkāpusi, kurus pantus vai vismaz aicinājusi mani ar tiem iepazīties. Jo darbs ar sabiedrību vispirms nozīmē izglītošana un informācijas nodrošināšana. Normāli pasaulē tā notiek.

Kad biju atnesusi no darba maisiņu, L.Ecētāja vēl arvien mani gaidīja. Likās, ka „nozieguma” vieta tiek apsargāta. Smieklīgi. Savācu kakas (ceru, ka īstās) un vaicāju, kur man tagad tās izmest? Jo šajā parkā nav nodrošinātas atkritumu tvertnes – ne lielas, ne mazas, kur nu vēl speciālas suņiem.

Skumīgi nevis tas, kā šis rīts iesākās (jo gan jau katram suņu īpašniekam reiz tā bijis), bet gan šīs policistes nevēlēšanās risināt problēmu. „Es tikai pildu likumu,” viņa sacīja. Tomēr es aicināju viņai paskatīties uz radušos situāciju plašāk un ieteikt risinājumu kā pašvaldības policijas pārstāvei un arī kā pilsonei. Ja viņa zina, ka šī ir īpaša vieta Rīgas pilsētā, kurā dzīvo daudz cilvēku ar redzes traucējumiem, varbūt viņa var ierosināt šo vidi pielāgot? Varbūt mēs kopā varam to mainīt? Bet tādas atrunas kā „es jau neko nevaru” vai „es tikai pildu likumu” tikai vairos tādas traģēdijas kā Maximas veikala sabrukšana. Jo neviens nejūtas pilsoniski atbildīgs par to, ko dara. Pēc likuma viss ir kārtībā.

Žēl, ka neizdevās šajā rītā saruna. Bet es zinu, ka pienāks nākamā diena. Un atkal satikšu šo sievieti, kura būs ieķērusies savā protokolu mapē un stingri uzraudzīs, lai tiktu ievērots likums.

Jā, starp citu, saņēmu no L.Ecētājas brīdinājumu, ka nākamajā reizē viņa man rakstīšot īstu protokolu...

ceturtdiena, 2013. gada 12. septembris

Kucēnu voljērs un ballītes

Olle aug ne pa stundām, bet pa minūtēm - nākamnedēļ, 22. septembrī, svinēsim Olles 7 mēnešu dzimšanas dienu. It kā tie nav lieli svētki, bet mūsu ģimenē gan.

Pirmkārt, Olle ir jau tik smags (28 kg!), ka neviens vairs nav spējīgs viņu pacelt, lai uzkāptu uz svariem un veiktu iksvētdienas rituālu - svēršanos. Jo nu jau vairāk kā mēnesi cenšamies barot viņu pēc principa - 3% no svara un 2x dienā. Tagad jāsaka, ka dosim «uz aci» - tāpat jau zinām, ka līdz 8 mēnešu vecumam kucēns sasniegs gandrīz savu pilno augumu, un tas nozīmē, ka porcijas lielums vairs nemainīsies, jo svars vairs tik strauji neaugs.

Otrs svarīgais notikums - mana meita Lea (10 g.) ir aktīvi iesaistījusies Servisa suņu biedrībā un izveidojusi Bērnu nodaļu jeb kā mēs visi mīļi to saucam - Kucēnu voljēru. Nu, patīk bērniem kucēni! Gan bildītes, anekdotes, gan zīmējumi un uzlīmes ar kucēniem. Tāpēc viņa, izmantojot šī bloga iemīto taciņu, izveidojusi Kucēnu voljēra blogu, kurā rakstīt par visām šīm lietām.

Un bērni tiek mīļi aicināti to lasīt, komentēt, rakstīt vēstules uz kucenuvoljers@gmail.com un piedalīties bērnu aktivitātēs. Piemēram, patreiz izsludināts zīmēšanas konkurss (ļoti interesants!), un balvā uzvarētājs tiks aicināts uz Olles 7 mēnešu ballīti.

Varu pačukstēt, ka Kucēnu voljēra nākamais projekts esot bērnu krāsojamās grāmatiņas izveide. Nu, protams, ka ar kucēniem! Tikai kādiem... Pagaidām nezinu. Meita stāstīja, ka plāni esot lieli un viltīgi :))
















Paldies Olles draugiem:
fotogrāfam Mārtiņam Locānam,
taksenītes Šēras saimniecei Dinajai Bitei un
suņa-pavadoņa Teodora turētājam
Aleksejam Volkovam!

«Mani draugi ir mans zelts!»

sestdiena, 2013. gada 10. augusts

Eiropas vasaras skolas nometne 2013

Augusta otrā nedēļa - Olle piedalās Eiropas vasaras (EVS) skolas nometnes noslēguma koncertā. Viņš tur nav vienīgais suns. Bet vienīgais - suns-pavadonis. Nometnē piedalījās arī 4 neredzīgi jaunieši, kuriem nākotnē tāds suns kā Olle būs ļoti nepieciešams! Jo viņi šajā nometnē mācījās kļūt patstāvīgi. Un tas iespējams tikai kopā ar suni-pavadoni.







piektdiena, 2013. gada 9. augusts

ceturtdiena, 2013. gada 1. augusts

Servisa suņu biedrības TEODORS video



Liels paldies organizācijai "Apeirons" un video producentam Tālim Bērziņam!
Par Servisa suņu biedrību TEODORS stāsta:
- es, Anita Zvirgzde, biedrības valdes locekle;
- Zaiga Kļaviņa, kinoloģe un biedrības dibinātāja;
- Aleksejs Volkovs, biedrības valdes priekšsēdētājs.
Filmēšanas dienā diemžēl nepiedalījās mūsu ceturtais stūrakmens - Velga Zēgnere, biedrības dibinātāja.
--------------------------
Servisa suņu biedrības TEODORS mērķis ir veicināt cilvēku ar īpašām vajadzībām pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā ar servisa suņu palīdzību: suņiem-terapeitiem, asistentiem un pavadoņiemBiedrībā apvienosies šo suņu turētāji, profesionāli kinologi, vetārsti un atbalstītāji.
Šāda biedrība Latvijā jau sen bija nepieciešama, jo Latvijas valsts nav spējusi nodrošināt cilvēkus ar īpašām vajadzībām ar šiem speciāli apmācītiem suņiem. Tagad ir profesionāla organizācija, kas izglītos ģimenes, kuras vēlas iegādāties šādu suni, organizēs ziedojumu vākšanu suņu iegādei, apmācībai un uzturēšanai visas dzīves garumā, kā arī organizēs kucēnu audžuģimeņu kustību Latvijā. Lai attīstītu starptautisku sadarbību un pieredzes apmaiņu ar servisa suņu organizācijām pasaulē, biedrībā apvienojušies cilvēki ar starptautisku darba pieredzi servisa suņu jomā.
Servisa suņu biedrība TEODORS aicina ikvienu, kas vēlas mainīt savu dzīvi un iegādāties servisa suni vai iegūt informāciju par to turēšanu, kopšanu un apmācību, sazināties ar biedrību pa e-pastu servisasuns@gmail.com vai zvanīt 29462975 (Zaiga) vai 26204134 (Velga).

Tāpat biedrība aicina sadarboties ikvienu, kas vēlas atbalstīt šo Latvijā tik nepieciešamo kustību, lai cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem atvieglotu ikdienu. Katram ir kādas prasmes vai iemaņas, kas noderēs biedrības darbībai un attīstībai. Ja vēlies ar tām dalīties, nāc uz Servisa suņu biedrību TEODORS!
--------------------------
Biedrības bankas konts ziedojumiem:
banka: Swedbanka
nosaukums: Servisa suņu biedrība
reģistrācijas Nr.: 40008208343
konta nr./ IBAN: LV04HABA0551036537614
BIC/SWIFT: HABALV22

Ziedojot, lūdzu, norādiet mērķi, kam vēlaties, lai Jūsu nauda tiktu izlietota:
- suņu iegādei;
- suņu barošanai;
- suņu veterinārajai aprūpei;
- apmācību organizēšanai;
- audžuģimeņu suņu nodrošināšanai;
- biedru maksai;
- biedrības darbības nodrošināšanai;
- vai citi mērķi.

trešdiena, 2013. gada 31. jūlijs

Olle pārstāv Servisa suņu biedrību

Maija beigās Cēsu pusē Latvijas Neredzīgo biedrība organizēja aktīvas atpūtas nometni cilvēkiem ar redzes invaliditāti. Mazais Olle kopā ar jau strādājošiem servisa suņiem pirmo reizi devās publikas priekšā.

Zvaigžņu slimība gāja secen - Olle vēroja savu sugas brāļu profesionālo darbu un tiešām no sirds centās viņiem līdzināties.

Daudzi nāca klāt un slavēja par to, kā 3 mēnešus vecs kucēns spēj tik ilgi un mierīgi sēdēt publikas priekšā!

Arī pacietīgi gaidot, kad pēc 2 stundu garas prezentācijas beidzot tiks atļauts zālītē izskrieties un nokārtoties.


Jau neformālā gaisotnē mana meita ar lepnumu atrādīja, kā Olle prot apiet no aizmugures pie kreisās kājas un apsēsties, apgulties vai dot ķepu.

Skatītāju prieks, pabužināšana aiz auss, pavēderes pakasīšana un uzsaucieni - «Olle, malacis!» - ir lielākā uzslava mazajam kucēnam!

Vēl pagaidām - «mazajam», jo Olle aug acīm redzami pa dienām un stundām :)

Šeit Olle vēro Canisterapijas samojedas šķirnes
suni Džero - izcils paraugs, kam līdzināties
paklausībā, gudrībā un cēlumā!


trešdiena, 2013. gada 24. jūlijs

Pāreja uz ēdināšanu 2x dienā


Daudzās vietās par suņu ēdināšanu rakstīts, ka kucēns jāsāk pieradināt pie 2x dienā ēdināšanas ne agrāk kā 4 mēnešu vecumā. Jāatzīst, mums tas neizdevās, jo Ollem tas bija ļoti straujš augšanas posms. Tāpēc atlikām šo procesu uz nākamo mēnesi.

Patiesībā, vēroju suņuka labsajūtu un pamēģināju šādi - dilstošā mēness dienā, kad arī pašai nebija ēstgribas un varēju visu dienu pārtikt no ūdens vien, piedāvāju Ollem brokastīs gaļainus vistas kakliņus (50% no viņa dienas devas) un kefīru, bet pusdienu vietā, kad viņš ieradis manā darbavietā ēst, iedevu grauzt kaulu. Lielu kaulu! Stundu vai pusotru viņš ar to noņēmās, līdz pagura un aizmiga savu ierasto, garo pēcpusdienas miegu. Kamēr atbraucām pēc darba mājās, kamēr ierastais mājas solis - ap pl.20 Olle saņēma vakariņas. Viņš īpaši tās neprasīja, bet pie izdevības ieskatījās savā ēdamajā stūrī. Kad vakariņās ierasto 260 gramu vietā viņš saņēma daudz vairāk - 330 gramus - Olle izskatījās laimīgs un pārēdies!

Tajā laikā viņš bija 22 nedēļas (5 mēn., 1 ned.) vecs un svēra 22 kg. Aprēķinot 3-5% diennakts devu no viņa svara, vienā ēdienreizē jādod apmēram 330 g.


Mazs video atslodzei - kāds ir katra suņa saimnieka pienākums?

Olles ēdienkarte, kad viņš ēd 2x dienā:

Pirmd.
Gaļa, dārzeņi, salāti, eļļa
Vistu kakliņi
Otrd.
Gaļa, dārzeņi, augļi, olas dzelt., eļļa
Teļa aste
Trešd.
Aknas/sirds, dārzeņi, salāti, eļļa
Vistu spārniņi
Ceturtd.
Gaļa, dārzeņi, salāti, eļļa
Teļa krūšu kauli
Piektd.
Kuņģis
Kuņģis
Sestd.
Zivs (jēla, samalta ar asakām), dārzeņi, salāti, olas dzelt., eļļa
Vistas karkasi/lieli teļa kauli
Svētd.
Gaļa, dārzeņi, salāti, eļļa
Tītaru kakli

Ar vārdu «gaļa» jāsaprot: 30% gaļa + 70% gaļaini kauli.
Vienā porcijā gaļa 70-80% un dārzeņi 20-30%.

Vitamīns C
Vakariņās. Pulvera veidā vai tabletēs. Bez cukura! Var sajaukt ar ēdienu vai dot grauzt kā kārumu.
Vitamīns E
Tikai pēc ēšanas! Želejveida kapsulās (ne eļļa!) pa 100 ml.
Vitamīns B
Ēšanas laikā vai tūlīt pēc ēšanas. Var iegādāties arī parastās aptiekās. Ne no rauga, jo daudziem suņiem ir alerģija.
Omega 3
Ēšanas laikā.
Jūras kāposti
Pirms ēšanas. Var naturālos vai tabletēs. Pēc mazu bērnu devas.
Ķiploki
Var mēģināt smalki ierīvēt gaļas maisījumā. Ja nekādi nevar, tad var pirkt ķiploku tabletes aptiekā.

Eļļas:
kaņepju, rapšu, olīveļļa, zivju eļļa, linsēklu eļļa, valriekstu eļļa.

pirmdiena, 2013. gada 22. jūlijs

Kuldīgas pilsētas svētki


 Šī bija pirmā reize, kad Olle devās uz lielu publisku pasākumu - Kuldīgas pilsētas svētkiem.


3 dienas un 2 naktis ar teltīm - koncerti telpās un zem klajas debess, amatnieku tirdziņi, izstādes, motocikli, karuseļi un nakts salūts. Ollem tikko palika 5 mēneši, un viņš izturēja šīs dienas lieliski! Protams, bija noguris no staigāšanas, lieliem cilvēku pūļiem, toties iemācījās uzpasēt mani, lai mēs viens otram nepzūdam.
Man bija īpašs prieks, kad Kuldīgas Mākslas muzejā mūs laipni ielaida, un arī kora «Solem» koncertu muzejā Olle noklausījās, saldi guļot man pie kājām.

Sirsnīgs paldies visiem, kuri ievēroja mazo, melno kucēnu - apģērbu salona saimniecei, kura iznesa padzerties ūdeni, kafejnīcas «Krikumiņš» īpašniecei, kura ļāva mums paēst pusdienas kopā ar Olli, un zivju tirgus saimniecēm, kuras īpaši Ollem ielēja pilnu zupas šķīvi un ielika papildus zivs gabalu! Un nejauši satiktam vienkārši labam cilvēkam Algeram par labām bildēm!

pirmdiena, 2013. gada 15. jūlijs

Kad Olli māca spēlēties

Olles skolotājs, suns-pavadonis Teodors reizēm ierodas ciemos, lai iemācītu Ollem gudras lietas, piemēram, spēlēties ar striķi:

sestdiena, 2013. gada 13. jūlijs

Kad sasniegts 4 mēn. vecums

Šī ir tāda interesanta robeža kucēna attīstībā - viņš ir iepazinis pamatlietas, iemācījies pārvarēt bailes un pilnībā izprot hierarhiju ģimenē, kurā dzīvo. Viņš saprot, ka ēdienreizes ir noteiktā laikā un pacietīgi tās gaida. Arī tad, ja vairs nevar sagaidīt, pacietīgi guļ pie ūdenstrauka un gaida, kad noliks viņam otru bļodu. Ne reizi viņš nav diedelējis ēdienu pie mūsu galda! Un šo lietu mēs ģimenē stingri uzraugām, lai neviens nekad neko nedod viņam mūsu ēdienreizēs no mūsu galda!!! Līdz šim tas sekmīgi izdevies, un par to paldies visiem maniem mīļajiem!!!

Lūk, tabula, kurā redzama līdzšinējā Olles barošana no 10.nedēļas, kad viņam ir 2 mēneši, līdz 16.nedēļai, kad viņš jau sasniedz 4 mēnešu vecumu. Atgādināšu, ka diennakts devu aprēķina 6% no kucēna svara (sīkāk par to stāstīju te: http://audzugimene.blogspot.com/2013/05/olles-dabiga-edienkarte.html):

Vecums                  Svars     Dienas deva
10 ned.  (2 mēn.)     9kg         540g
11 ned.                   10kg        600g
12 ned.                   11kg        660g
13 ned.  (3 mēn.)    12kg        720g
14 ned.                   13kg        780g
15 ned.                   14kg        840g
16 ned.                   15kg        900g

Diennakts deva jāsadala 3 daļās, un iegūst vienas ēdienreizes daudzumu. Piemēram, 16.nedēļā vienas ēdienreizes daudzums ir 300 g. Jāatzīst, tas ir pietiekami daudz! Kucēns pa šo laiku nevis pa dienām, bet pa stundām stiepās augumā - katru nedēļu pieņemoties svarā 1 kg vairāk.


Te notiek ēdiena svēršana un fasēšana maisiņos, kurus lieku saldētavā
Tāpēc no 4 mēnešu vecuma laiks pāriet uz barošanu 2x dienā un tikai 3% no kucēna svara.

Strauji to darīt nedrīkst, jo kucēnam šis ir aktīvs augšanas posms un arī zobi vēl arvien mainās. Tāpēc mēs izrēķinājām pakāpenisku pāreju nākamo 2 mēnešu laikā, līdz kucēns sasniegs 6 mēnešu vecumu. Protams, turpinām barot 3x dienā ar mazāku ēdiena devu un vērojam, kā viņš reaģē, ja mēģinām pāriet uz 2x dienā ēdināšanu. Šeit ļoti jāvēro kucēns un nedrīkst pieļaut, ka viņš jūtas izbadējies. Lai gan labradori var visu laiku sēdēt pie bļodas. Lūk, nākamā tabula, pieņemot, ka viņš turpina pieņemties svarā nedēļā pa 1 kg:

Vecums                 Svars      Dienas deva

17 ned.  (4 mēn.)    16kg        840g
18 ned.                   17kg        800g
19 ned.                   18kg        800g
20 ned.  (5 mēn.)    19kg        780g
21 ned.                   20kg        780g
22 ned.                   21kg        760g
23 ned.                   22kg        760g
24 ned.                   23kg        740g
25 ned.  (6 mēn.)    24kg        720g /2

Jāturpina katru nedēļu kucēns svērt un jāpārrēķina tabula attiecīgi kucēna svaram!!

Tātad - ja pieņemam, ka 6 mēn. vecumā kucēns sver 24 kg, tad diennakts ēdiena deva ir 720 g (kas 3% no viņa svara!). Tos sadalot 2 ēdienreizēs, sanāk, ka vienā ēdienreizē viņš saņem 360 g.

Jāturpina sekot līdzi, lai kucēns pietiekami saņem kalciju, minerālvielas un vitamīnus. Dārzeņi vēl arvien ir 20% katrā ēdienreizē!

Bet pāri visam ir prieks par mazā suņuka panākumiem! Tāpēc atslodzei video, kur Olle 4 mēnešu vecumā ņemas pa savu dārza vannīti:

otrdiena, 2013. gada 9. jūlijs

Beigti radījumi un pirmā pelde jūrā

Audio


Kā izskatās suns, kad viņš izpeldējies? Slapjš, protams!


Un ko viņš dara, kad saož beigtu radību? Hm...

Nedēļas nogalē kopā ar draugiem devāmies 3 dienu atpūtas braucienā uz Tūjas akmeņaino jūrmalu. Paņēmām teltis, guļammaisus, ēdamo un labu garastāvokli. Es ņēmu līdzi arī Olli. Jo mēs vienmēr visur braucam kopā. Saliku saldētus vistu kakliņus un graužamos kaulus meitas mazajā follijas somā, pudelēs - dzeramo ūdeni un - uz priekšu lielajā piedzīvojumā!

Saskaitīju, ka Ollem būs 6 ēdienreizes brīvā dabā, un man vajadzēja parūpēties, lai viss būtu svaigs. Tagad varu teikt, ka follijas somiņa bija labs risinājums, vienīgi trešajā dienā, kad soma jau bija patukšota, aukstums arī jau bija zudis. Nākamreiz es noteikti ieliktu papildus ledus traukus, lai aukstums turētos līdz pat pēdējai dienai. Starp citu, pat biezpiens, samaisīts ar biolakto un medu, somā kopā ar saldētiem kakliņiem jutās kā ledusskapī.

Pirmajā naktī stipri lija. Nebiju pārliecināta - kur un kā lai Olle labāk guļ? Varētu mašīnā būrī, bet tad nebūs gaisa, un logus pa lietu arī neatstāšu vaļā. Turklāt es viņu nedzirdēšu, ja kas notiks. Nolēmām būri novietot telts priekšnamiņā, kuram bija aizvelkams jumtiņš. Bet pēc laika arī tur ūdens bija iekļuvis, un Olles mīļā sedziņa palika slapja. Nekā darīt, ņēmām pie sevis teltī. Ierādījām kājgalī vietiņu, un Olle tur saritinājās līdz pat rīta agrumam. Bija tik mīļi no rīta sajust viņa slapjo, vēso deguntiņu!

Basām kājām izskrēju pa rīta rasu, un Olle kopā ar mani. Nodomāju - re, pie dabas arī viņam atmostas instinkti! Saož vairāk, dzird putnus un čaboņas, pirmajā dienā vēroja kokus, ielīda katrā krūmā un pat skudrupūzni ar interesi apskatīja.



Kad devāmies pārgājienā gar jūras krastu (katrā virzienā pa 12 km), biju pārliecināta, ka Olle tāpat bez pavadas ies mums līdzi. Ha! Lika mazliet pagaidīt! Tur visādu smaržu un smaku ir vēl vairāk nekā mežmalā pie telts - cilvēku pamestas ēdienu paliekas, jūras izskalotas beigtas zivis, lidojošās vaboles... Tukšās plastmasas pudeles Ollem likās īpaša eksotika - tās taču čaukst!! Turklāt uz vārdu viņš vairs neatsaucās un dabas balss lika viņam sekot tur, kur čab un ož, nevis manā virzienā. Ātri vien sapratu, ka pie pavadas būs vienīgais risinājums. Tomēr pēc laika arī tas vairs nebija labi, jo mana roka palika arvien sarkanāka, un drīz vien es viņu vairs nespēju noturēt. Viss! Pietiek! Pietupos, samīļoju Olli un izskaidroju, ka viņam jāturas ar mani kopā un jāklausa. Pirms atlaidu pavadu, iedevu pusi cepuma, sabužināju viņu, piecēlos un gāju tālāk. Rokā vēl arvien bija cepuma otrā pusīte. Un Olle man sekoja līdzās ar cerību, ka arī tā otra cepuma pusīte tiks viņam. Protams! Pēc laika paslavēju viņu par labu klausīšanu un līdzās iešanu, pacienāju ar cepumu un turpināju ceļu.

Un tad Olle sāka apgūt jau lielākus attālumus no manis. Un tad centās panākt priekšā ejošos. Tad skubināja pielikt soli aizmugurē atpalikušajiem... Viņš ganīja mūs visus un pieskatīja! Olle šajā dienā noskrēja 3x lielāku attālumu nekā mēs. Bet viņš bija laimīgs!



Raizes man sagādājā Olles kāre apēst katru sapuvušo zivi, ko jūra bija izskalojusi. Bet es nespēju ar to cīnīties. Šī smaka viņam likās tik apburoša, ka viņš muka no manis ar zivi mutē un centās pēc iespējas ātrāk to norīt, kamēr neesmu to atņēmusi. Sapratu, ka šādi viņš var aizrīties. Tāpēc nepievērsu vērības tai mirklī, kad kārtējā bute, aplipusi ar smiltīm, vāļājās viņam starp zobiem. Viņš to kārtīgi sakošļāja un turpināja ceļu. Labradori ir maitu ēdāji, un ar to man jāsamierinās.

Bet nespēju samierināties ar to, ka viņš izvārtījās beigtu putnu līķos. Sākumā pat nesapratu - ko viņš mīcās starp tiem akmeņiem? Vai atkal kāda zivs? Bet tad viņš apmetās uz muguras un sāka berzēt muguru. Tas izskatījās ļoti aizdomīgi, tāpēc gāju skatīties. Un skats bija briesmīgs! Turklāt smaka - vēl šaušalīgāka! Aizvilku viņu prom, turot pie pavadas, un visu laiku domāju - ko lai tagad dara? Jo Olles spalva bija saķepusi ar puvušas gaļas paliekām, cīpslām un putnu spalvām. Uhh, un tā smaka!!!!

Jūra bija mūsu glābiņš. Noģērbos (lai gan tanī dienā pūta Ziemelis un bijām ģērbušās vairākās jakās), paņēmu Olli un bridu starp akmeņiem ūdenī. Vējš dzenāja viļņus, un ūdens stindzināja kājas (tikai +16C). Saslapināju ātri Olles muguru un sāku to berzt ar smiltīm. Nekā līdzi man nav, un smiltis ir vislabākās ziepes! Pēc tam izrādījās, ka zem smiltīm ir sarkanie māli. Arī tie bija gana labi. Berzu un skaloju, berzu un skaloju.



Olle rāvās prom un kunkstēja. Bet žēlastības nebija - ja viņš gulēs teltī kopā ar mums, tad šādas smakas nav pieļaujamas!

Atpakaļceļā Olle juta aizvainojumu pret mani. Labprātāk gāja kopā ar citiem. Bet līdz vakaram spalva izžuva un smaka bija pazudusi.

Otrās dienas piedzīvojumi beigušies. Pēc nākamās nakts mūs sagaidīja skaista rīta saule un silti vēji. Likās, vasara tomēr vēl tepat, un, izmetušās peldkostīmos, devāmies mūsu nākamajā ceļojumā gar jūras krastu, tikai šoreiz - uz otru pusi.

Ollem bija vairāk jāturas pie pavadas, jo pludmale bija ļaužu pilna. Un arī suņi, protams, viņiem līdzi - lieli, mazi, veci, jauni. Ar katru Olle vēlējās apostīsties un paspēlēties. Ja saimnieki tam piekrita, arī es ļāvu Ollem baudīt socializēšanās priekus.




Un tad pienāca peldēšanās kārta. Kopā ar mums viņš nevēlējās brist ūdenī, un vispār - tie viļņi, kas skrien virsū, viņam likās pārāk aizdomīgi. Olle apgūlās blakus mūsu drēbēm un noraudzījās, kā mēs skrienam ūdenī un šļakstamies. Pēc mirkļa aicināju viņu vēlreiz nākt, tad vēl un vēl. Līdz beidzot viņš lēni un apdomīgi sāka brist pie mums ūdenī. Kad ūdens jau smēlās līdz zodam un jūra kārtējo vilni gatavojās triekt tieši viņam sejā, es ātri paņēmu viņu aiz padusēm, nedaudz piepacēlu un ļāvu viņam kustināt ķepas zem ūdens. Mazo purniņu viņš centās noturēt virs ūdens, ķepiņas ātri, ātri kustināja un elpa likās - sitas tik strauji! Bet Olle peldēja! Pirmo reizi savā mūžā mūsu mazais Olle sāka peldēt! Nemanot lēni palaidu vaļā rokas un pagriezu viņu pret krastu. Viņš izpeldēja krastā, aizskrēja nopurināties, tad atskatījās uz mums un metās jūrā ar tādu prieku! Aizpeldēja vēlreiz līdz tai pašai vietai, pats apgriezās apkārt un izpeldēja krastā. Wow!



Jau vēlāk, kad devāmies atpakaļ uz telts pusi, viņš ik pa laikam viens iebrida ūdenī dziļumā, lai pārliecinātos, ka tiešām peld. Un katru reizi es viņu paslavēju par to vai samīļoju. 

Saulrietu Olle vēroja kopā ar mums visiem jūras krastā. Un jutās laimīgi saguris pēc labi pavadītām dienām mežonīgajā dabā.