Pirms 2 mēnešiem mēs atdevām savu audžubērnu Olli Somijas suņu-pavadoņu skolai un atvadījāmies ar cerību vēl kādreiz dzīvē viņu satikt.
Kad tas, nu, beidzot notika, prieks mijās ar asarām mums, cilvēkiem. Bet Ollem, kas kļuvis pieaudzis un pārdzīvojis savā dzīvē pirmo nodevību, sirdī bija iemitinājies aizvainojums. Viņa acīs manīju vairāk izbrīnu nekā prieku. Viņš lūkojās manī lielām acīm un nesaprata - kas noticis? Kad pietupos, lai samīļotu, Olle aizgrieza galvu sāņus. Un tas sāpēja. Mums abiem.
Vēlāk gan samīļojāmies, sabužinājām viņu aiz ausīm, pakasījām pavēderi un Lea pat aizveda viņu pastaigāt. Kad bija pienācis laiks atvadīties, Olle ierāpās mūsu mašīnā uz sava paklājiņa un bija gatavs braukt mājās.
Nemācēju viņam paskaidrot, kāpēc viņš vairs nekad nevarēs doties mums līdzi.
Pēc vairākkārtējas uzstājīgas komandas Juhha panāca paklausību. Olle lēni izkāpa no mašīnas un neatskatīdamies aizgāja viņam līdzi.
