pirmdiena, 2014. gada 27. oktobris

Publikācija Somijas žurnālam par mūsu ģimenes pieredzi

Patiesībā mūsu ģimene vēlējās iegādāties kaķi. Jau bijām sarunājuši no patversmes trīskrāsainu kaķenīti Loti, guļvietu nopirkām un jau pirmo barību, kad pēkšņi vienu dienu kinoloģe Zaiga Kļaviņa piedāvāja pamēģināt savā ģimenē uz vienu gadu kucēnu. „Tikai vienu gadu!” mierināja Zaiga.

Suns — tā ir liela atbildība. Bet man patika iespēja ļaut manai 10 gadīgajai meitai pārliecināties par savu spēju regulāri uzņemties rūpes par kādu un būt atbildīgai katru dienu. Un tad pēc šī viena gada pieņemt galīgo lēmumu — ņemt vai neņemt mūsu ģimenē dzīvnieku.

Kļūt par audžuģimeni sunim-pavadonim nebija mans sapnis. Tagad, kad mans suņu puika izaudzis, pabeidzis skolu un jau strādā pirmajā ģimenē, varu ar pārliecību teikt — tas ir lieliskākais, ko šajā dzīvē esmu paveikusi un ko noteikti novēlu ikvienam savā dzīvē izdarīt! Ir labi padarīta darba sajūta, jo caur to esmu palīdzējusi kādam neredzīgam cilvēkam kļūt patstāvīgam. Var Ziemassvētku tirdziņā nopirkt invalīda roku darbu, var ziedot naudu labdarības pasākumā vai iemest naudu ubagotāja cepurē. Bet pavisam citāda ir sajūta, ja vienu gadu no savas dzīves esi darījis ko tādu, kas radikāli spēj izmainīt viena vai pat vairāku cilvēku dzīves.

Tā 2013. gada aprīlī mūsu ģimenē ienāca 2 mēnešu vecs labradora puika no Tartu suņu audzētavas Juht.

Mācīties kopā

Man nebija audžuģimenes pieredze, tāpēc jautājumu bija daudz un vienmēr. Žēl, ka nepazinu nevienu, kas jau būtu bijis audžuģimene sunim-pavadonim. Tāpēc apzinājos, ka ar šo savu pieredzi varu palīdzēt nākamām ģimenēm, par to rakstot blogu. Fotografēju, pierakstīju galvenos notikumus, dalījos ar savām kļūdām un noteikti — ar ikdienas mazajiem un lielajiem priekiem. Audžuģimenes stāsts internetā kļuva arvien populārāks Latvijā.

Arī Ollem mēs bijām pirmā pieredze. Un tas mierināja. Viņš piedeva kļūdas un nepamanīja, ka, pats mācoties dzīves gudrības, māca arī manu ģimeni.

Pirmos mēnešus mazais suņu puika daudz vēroja — apsēdās cilvēku aktīvās plūsmas krustojumā un vēroja. Kad, mājās pārnākot, novilku kurpes un uzvilku čības, mazais vēroja. Kad gājām abi laukā, uzvilku kurpes — mazais vēroja. Nākamajā dienā, kad pārnācām no pastaigas, puika pieskrēja pie manā čībām un sāka jautri ar tām spēlēties. Citiem ģimenē likās, ka, nu, tik sāksies kurpju graušana! Bet nē — viņš tikai piedalījās mūsu rituālos.

Manai ģimenei suns bija acuraugs, līdz ar to spējām palīdzēt viņam saprast mūsu kopā dzīvošanas noteikumus. Protams, visu lieko bijām pacēluši augstāk par viņa redzes un ožas līmeni.

Arī dabīgo ēdināšanu mācījāmies visi kopā. Katru brīvdienu mašīnā devāmies uz lielo tirgu pirkt svaigus dārzeņus un gaļu, tad sekoja griešana, rīvēšana, svēršana un saiņošana porcijās. Lielākos gardumus — biezpienu un banānus — regulāri pirku vietējos veikalos.

Galvenie panākumi

Kad Olle bija vēl mazs, katru dienu slavējām viņu par ikvienu panākumu.

Ja iemācījās kāpt augšā pa kāpnēm — malacis! Sākumā tikai trīs pakāpieni un tad apsēžas, lai ņemam klēpī. Nākamā dienā vēl viens pakāpiens pieveikts.

Olle nekad negāja pirmais, vienmēr vēroja mūs. Arī pēc pastaigas, uzskrējis augšā pa kāpnēm, ļāva mums pirmajiem ieiet pa durvīm. Malacis, Olle!

Mašīnā braukšana puikam arī bija nieks. Sākumā gan kauca, smilkstēja, dusmojās savā suņa balsī, bet, kad būris tika pārcelts no bagāžnieka uz aizmugurējo sēdekli, Olle pat iemācījās mašīnā gulēt. Tas bija liels panākums 3 mēnešu vecumā!

Katru darba dienu Olle devās man līdzi uz Latvijas Neredzīgo biedrības žurnāla «Rosme» redakciju. Pacietīgi gulēja savā vietiņā un priecīgs sagaidīja ciemiņus. Olle gan tūlīt nemetās pretim, bet vispirms vēroja. Ja atnākušais likās simpātisks, tad gan bija gatavs atšņorēt ne tikai apavus un paraut aiz bikšu stara, bet arī ierāpties klēpī un nolaizīt gan degunu, zodu un arī ausis. Bet, kad pienāca laiks diendusai, Olle ierāpās man klēpī, nolika purniņu uz galda malas un sekoja līdzi manu pirkstu veiklībai uz klaviatūras. Līdz kamēr aizmiga. :)

Aktīvs dzīvesveids

Ollem savā kucēna dzīvē nācās izbaudīt mūsu ģimenes aktīvo dzīvesveidu. Kopā braucām pārgājienā gar jūru ar teltīm un baudījām saulesrietus. Kopā lasījām ogas un sēnes mežos, braucām uz pilsētu svētkiem un festivāliem. Pat darba komandējumos Olli vienmēr ņēmu līdzi — jo viņam visu pa šo vienu gadu jāpagūst iemācīties, saprast un ne no kā nebaidīties. Pat kāpām pa trepēm daudzstāvu mājās un vizinājāmies ar liftu. Koncertos un izstādēs viņš vienmēr prata klusu uzvesties un gulēt man zem krēsla. Visi mani draugi, kolēģi darbā  un pat apkārtējo māju kaimiņi zināja, ka šis ir īpašs suns. Tāpēc vienmēr bija saprotoši un izpalīdzīgi. Kad darbavietā sapulcēs Ollem likās par grūtu ilgi gulēt, viņš klusā balsī nopūtās un tāpēc lika mums, cilvēkiem, pasmaidīt par savu bezgala nopietno aizņemtību un atcerēties par vienkāršākām lietām.

Savu pirmo dzimšanas dienu vēlējāmies svinēt kopā ar cilvēkiem, kuru dēļ mūsu ģimene uzņēmusies šo atbildīgo darbu. Rīgā Strazdumuižas skolā mācās 103 vājredzīgi un neredzīgi bērni, kuriem pēc pāris gadiem arī būs nepieciešams šāds suns. Tāpēc ballīti ar kliņģeri, šampanieti, rotaļām un spēlēm organizējām tieši viņiem. Savā pirmajā gadā Olle paspēja iepriecināt daudzus cilvēkus ar redzes invaliditāti Latvijā. Jo Latvijā servisa suņu kustība ir tik tikko sākusies, un neviens īsti nezina, kas ir suns-pavadonis un ar ko viņš atšķiras no parastiem suņiem. Pat pašvaldības policistiem Olle sniedza labu mācībstundu.

Atvadas

Kad pēc gada laiks atvadīties neglābjami tuvojās, mēs ģimenē sākām saskatīt it kā nenozīmīgas lietas, piemēram, ziemas pēdējā sniegā atstātās pēdas.
Protams, atvadīšanās no mūsu audžubērna Olles bija pozitīvs notikums — viņam laiks doties tālāk, bet mums — mācīties tikt galā ar sevis žēlošanu. Jo neviens jau labprātīgi nevēlas atdot to, kas bijis tik mīļš.

Bet mēs tam gatavojāmies visu gadu. Jau no pirmās dienas, kad mazais Olle ienāca mūsu ģimenē, mēs zinājām, ka pēc gada viņš būs jāatdod.
Mīlējām, bet tomēr ne līdz galam. Lai vēlāk mums tik ļoti nesāpētu.
Lutinājām, bet tikai nedaudz, jo vēlējāmies viņam palīdzēt gatavoties savai lielajai dzīves misijai — būt par īstu suni-pavadoni.
Daudz rotaļājāmies, jo tieši šādi viņš savā turpmākajā dzīvē mācēs atpūsties no sava darba.
Mācījām būt vērīgam, jo no tā būs atkarīga kāda cilvēka dzīvība.

Olle bija viens no mūsu ģimenes, bet viņam vienmēr bija jāzina sava vieta. Tāpēc mācījāmies saprast suņa domāšanu, un tas palīdzēja Ollem saprast hierarhiju — viņš vienmēr ir svarīgs, bet tikai pēc cilvēka. Cilvēks ir tas, par ko viņam visu savu nākamo dzīvi būs jārūpējas. Tāpēc viņš ir svarīgs. Tāpēc Olle iemācījies mīlēt savu Cilvēku, vērot viņa ieradumus, paklausīt sava Cilvēka gribai, izpildīt vēlēšanos un iepriecināt rotaļās.
Olle ir gatavs doties lielajā dzīvē un būt kādam ļoti uzticams draugs.
Bet mēs gaidīsim viņu atpakaļ savā audžuģimenē, kad darba mūžs būs pagājis un būs pienācis laiks atpūsties.

P.S. - Šis raksts tapis pāris dienu vēlāk, kad Olle jau aizvests uz savu pastāvīgo dzīvesvietu Helsinkos, Somijā, pie 18 gadīgas meitenes, kurai jau ir pieredze ar suni-pavadoni. Turpmākos gadus viņi kopā dzīvos, mācīsies, raudās un priecāsies. Ollem tagad ir Savs Cilvēks vārdā Tīna: