pirmdiena, 2014. gada 27. oktobris

Publikācija Somijas žurnālam par mūsu ģimenes pieredzi

Patiesībā mūsu ģimene vēlējās iegādāties kaķi. Jau bijām sarunājuši no patversmes trīskrāsainu kaķenīti Loti, guļvietu nopirkām un jau pirmo barību, kad pēkšņi vienu dienu kinoloģe Zaiga Kļaviņa piedāvāja pamēģināt savā ģimenē uz vienu gadu kucēnu. „Tikai vienu gadu!” mierināja Zaiga.

Suns — tā ir liela atbildība. Bet man patika iespēja ļaut manai 10 gadīgajai meitai pārliecināties par savu spēju regulāri uzņemties rūpes par kādu un būt atbildīgai katru dienu. Un tad pēc šī viena gada pieņemt galīgo lēmumu — ņemt vai neņemt mūsu ģimenē dzīvnieku.

Kļūt par audžuģimeni sunim-pavadonim nebija mans sapnis. Tagad, kad mans suņu puika izaudzis, pabeidzis skolu un jau strādā pirmajā ģimenē, varu ar pārliecību teikt — tas ir lieliskākais, ko šajā dzīvē esmu paveikusi un ko noteikti novēlu ikvienam savā dzīvē izdarīt! Ir labi padarīta darba sajūta, jo caur to esmu palīdzējusi kādam neredzīgam cilvēkam kļūt patstāvīgam. Var Ziemassvētku tirdziņā nopirkt invalīda roku darbu, var ziedot naudu labdarības pasākumā vai iemest naudu ubagotāja cepurē. Bet pavisam citāda ir sajūta, ja vienu gadu no savas dzīves esi darījis ko tādu, kas radikāli spēj izmainīt viena vai pat vairāku cilvēku dzīves.

Tā 2013. gada aprīlī mūsu ģimenē ienāca 2 mēnešu vecs labradora puika no Tartu suņu audzētavas Juht.

Mācīties kopā

Man nebija audžuģimenes pieredze, tāpēc jautājumu bija daudz un vienmēr. Žēl, ka nepazinu nevienu, kas jau būtu bijis audžuģimene sunim-pavadonim. Tāpēc apzinājos, ka ar šo savu pieredzi varu palīdzēt nākamām ģimenēm, par to rakstot blogu. Fotografēju, pierakstīju galvenos notikumus, dalījos ar savām kļūdām un noteikti — ar ikdienas mazajiem un lielajiem priekiem. Audžuģimenes stāsts internetā kļuva arvien populārāks Latvijā.

Arī Ollem mēs bijām pirmā pieredze. Un tas mierināja. Viņš piedeva kļūdas un nepamanīja, ka, pats mācoties dzīves gudrības, māca arī manu ģimeni.

Pirmos mēnešus mazais suņu puika daudz vēroja — apsēdās cilvēku aktīvās plūsmas krustojumā un vēroja. Kad, mājās pārnākot, novilku kurpes un uzvilku čības, mazais vēroja. Kad gājām abi laukā, uzvilku kurpes — mazais vēroja. Nākamajā dienā, kad pārnācām no pastaigas, puika pieskrēja pie manā čībām un sāka jautri ar tām spēlēties. Citiem ģimenē likās, ka, nu, tik sāksies kurpju graušana! Bet nē — viņš tikai piedalījās mūsu rituālos.

Manai ģimenei suns bija acuraugs, līdz ar to spējām palīdzēt viņam saprast mūsu kopā dzīvošanas noteikumus. Protams, visu lieko bijām pacēluši augstāk par viņa redzes un ožas līmeni.

Arī dabīgo ēdināšanu mācījāmies visi kopā. Katru brīvdienu mašīnā devāmies uz lielo tirgu pirkt svaigus dārzeņus un gaļu, tad sekoja griešana, rīvēšana, svēršana un saiņošana porcijās. Lielākos gardumus — biezpienu un banānus — regulāri pirku vietējos veikalos.

Galvenie panākumi

Kad Olle bija vēl mazs, katru dienu slavējām viņu par ikvienu panākumu.

Ja iemācījās kāpt augšā pa kāpnēm — malacis! Sākumā tikai trīs pakāpieni un tad apsēžas, lai ņemam klēpī. Nākamā dienā vēl viens pakāpiens pieveikts.

Olle nekad negāja pirmais, vienmēr vēroja mūs. Arī pēc pastaigas, uzskrējis augšā pa kāpnēm, ļāva mums pirmajiem ieiet pa durvīm. Malacis, Olle!

Mašīnā braukšana puikam arī bija nieks. Sākumā gan kauca, smilkstēja, dusmojās savā suņa balsī, bet, kad būris tika pārcelts no bagāžnieka uz aizmugurējo sēdekli, Olle pat iemācījās mašīnā gulēt. Tas bija liels panākums 3 mēnešu vecumā!

Katru darba dienu Olle devās man līdzi uz Latvijas Neredzīgo biedrības žurnāla «Rosme» redakciju. Pacietīgi gulēja savā vietiņā un priecīgs sagaidīja ciemiņus. Olle gan tūlīt nemetās pretim, bet vispirms vēroja. Ja atnākušais likās simpātisks, tad gan bija gatavs atšņorēt ne tikai apavus un paraut aiz bikšu stara, bet arī ierāpties klēpī un nolaizīt gan degunu, zodu un arī ausis. Bet, kad pienāca laiks diendusai, Olle ierāpās man klēpī, nolika purniņu uz galda malas un sekoja līdzi manu pirkstu veiklībai uz klaviatūras. Līdz kamēr aizmiga. :)

Aktīvs dzīvesveids

Ollem savā kucēna dzīvē nācās izbaudīt mūsu ģimenes aktīvo dzīvesveidu. Kopā braucām pārgājienā gar jūru ar teltīm un baudījām saulesrietus. Kopā lasījām ogas un sēnes mežos, braucām uz pilsētu svētkiem un festivāliem. Pat darba komandējumos Olli vienmēr ņēmu līdzi — jo viņam visu pa šo vienu gadu jāpagūst iemācīties, saprast un ne no kā nebaidīties. Pat kāpām pa trepēm daudzstāvu mājās un vizinājāmies ar liftu. Koncertos un izstādēs viņš vienmēr prata klusu uzvesties un gulēt man zem krēsla. Visi mani draugi, kolēģi darbā  un pat apkārtējo māju kaimiņi zināja, ka šis ir īpašs suns. Tāpēc vienmēr bija saprotoši un izpalīdzīgi. Kad darbavietā sapulcēs Ollem likās par grūtu ilgi gulēt, viņš klusā balsī nopūtās un tāpēc lika mums, cilvēkiem, pasmaidīt par savu bezgala nopietno aizņemtību un atcerēties par vienkāršākām lietām.

Savu pirmo dzimšanas dienu vēlējāmies svinēt kopā ar cilvēkiem, kuru dēļ mūsu ģimene uzņēmusies šo atbildīgo darbu. Rīgā Strazdumuižas skolā mācās 103 vājredzīgi un neredzīgi bērni, kuriem pēc pāris gadiem arī būs nepieciešams šāds suns. Tāpēc ballīti ar kliņģeri, šampanieti, rotaļām un spēlēm organizējām tieši viņiem. Savā pirmajā gadā Olle paspēja iepriecināt daudzus cilvēkus ar redzes invaliditāti Latvijā. Jo Latvijā servisa suņu kustība ir tik tikko sākusies, un neviens īsti nezina, kas ir suns-pavadonis un ar ko viņš atšķiras no parastiem suņiem. Pat pašvaldības policistiem Olle sniedza labu mācībstundu.

Atvadas

Kad pēc gada laiks atvadīties neglābjami tuvojās, mēs ģimenē sākām saskatīt it kā nenozīmīgas lietas, piemēram, ziemas pēdējā sniegā atstātās pēdas.
Protams, atvadīšanās no mūsu audžubērna Olles bija pozitīvs notikums — viņam laiks doties tālāk, bet mums — mācīties tikt galā ar sevis žēlošanu. Jo neviens jau labprātīgi nevēlas atdot to, kas bijis tik mīļš.

Bet mēs tam gatavojāmies visu gadu. Jau no pirmās dienas, kad mazais Olle ienāca mūsu ģimenē, mēs zinājām, ka pēc gada viņš būs jāatdod.
Mīlējām, bet tomēr ne līdz galam. Lai vēlāk mums tik ļoti nesāpētu.
Lutinājām, bet tikai nedaudz, jo vēlējāmies viņam palīdzēt gatavoties savai lielajai dzīves misijai — būt par īstu suni-pavadoni.
Daudz rotaļājāmies, jo tieši šādi viņš savā turpmākajā dzīvē mācēs atpūsties no sava darba.
Mācījām būt vērīgam, jo no tā būs atkarīga kāda cilvēka dzīvība.

Olle bija viens no mūsu ģimenes, bet viņam vienmēr bija jāzina sava vieta. Tāpēc mācījāmies saprast suņa domāšanu, un tas palīdzēja Ollem saprast hierarhiju — viņš vienmēr ir svarīgs, bet tikai pēc cilvēka. Cilvēks ir tas, par ko viņam visu savu nākamo dzīvi būs jārūpējas. Tāpēc viņš ir svarīgs. Tāpēc Olle iemācījies mīlēt savu Cilvēku, vērot viņa ieradumus, paklausīt sava Cilvēka gribai, izpildīt vēlēšanos un iepriecināt rotaļās.
Olle ir gatavs doties lielajā dzīvē un būt kādam ļoti uzticams draugs.
Bet mēs gaidīsim viņu atpakaļ savā audžuģimenē, kad darba mūžs būs pagājis un būs pienācis laiks atpūsties.

P.S. - Šis raksts tapis pāris dienu vēlāk, kad Olle jau aizvests uz savu pastāvīgo dzīvesvietu Helsinkos, Somijā, pie 18 gadīgas meitenes, kurai jau ir pieredze ar suni-pavadoni. Turpmākos gadus viņi kopā dzīvos, mācīsies, raudās un priecāsies. Ollem tagad ir Savs Cilvēks vārdā Tīna:


piektdiena, 2014. gada 30. maijs

Kucēnu skolas pieredze



Vai zini, kas notiek ar kucēnu, ja viņš nokļūst patversmē?

Betona sienas, metāla režģi, nepārtrauktas lielo suņu rejas, troksnis un - bezgala vientulība. Rezultātā kucēns izaug bailīgs un ierāvies sevī, neprot iet pie pavadas, nepazīst citādu pasauli un neuzticas nevienam.

Vai viņam ir cerība atrast saimniekus, kam tāds suns vajadzīgs? Droši vien nē.

Dzīvnieku patversmes "Labās mājas" Juglā kinoloģe Jūlija Bogomolova atradusi izeju - aicināt brīvprātīgos palīdzēt šos kucēnus socializēt, izvest cilvēku pasaulē, iemācīt labas iemaņas un pārvarēt savas bailes. Par to brīvprātīgie iegūs profesionāla kinologa apmācību un paveiks labu darbu. Win - Win!

Es kā «Servisa suņu biedrība Teodors» pirmā suņa-pavadona audžumamma kopā ar divām pusaudzēm došos uz šiem treniņiem, palīdzēšu patversmes kucēniem un iemācīšos vērtīgas lietas nākotnes darbam ar kucēniem.

Par "Kucēnu skolas" pieredzi
un jaunajām iemaņām
ar 2014. gada jūniju lasiet jaunajā blogā

piektdiena, 2014. gada 2. maijs

Olle pēc 2 mēnešu apmācībām

Starptautiskajā Suņu-pavadoņu dienā - 30.aprīlī - mēs beidzot pēc 2 mēnešu pārtraukuma atkal satikām savu Olli. Šoreiz jau ļoti nopietnā statusā - suns-pavadonis. Topošais.






















Pirms 2 mēnešiem mēs atdevām savu audžubērnu Olli Somijas suņu-pavadoņu skolai un atvadījāmies ar cerību vēl kādreiz dzīvē viņu satikt.

Kad tas, nu, beidzot notika, prieks mijās ar asarām mums, cilvēkiem. Bet Ollem, kas kļuvis pieaudzis un pārdzīvojis savā dzīvē pirmo nodevību, sirdī bija iemitinājies aizvainojums. Viņa acīs manīju vairāk izbrīnu nekā prieku. Viņš lūkojās manī lielām acīm un nesaprata - kas noticis? Kad pietupos, lai samīļotu, Olle aizgrieza galvu sāņus. Un tas sāpēja. Mums abiem.

Vēlāk gan samīļojāmies, sabužinājām viņu aiz ausīm, pakasījām pavēderi un Lea pat aizveda viņu pastaigāt. Kad bija pienācis laiks atvadīties, Olle ierāpās mūsu mašīnā uz sava paklājiņa un bija gatavs braukt mājās.

Nemācēju viņam paskaidrot, kāpēc viņš vairs nekad nevarēs doties mums līdzi.

Pēc vairākkārtējas uzstājīgas komandas Juhha panāca paklausību. Olle lēni izkāpa no mašīnas un neatskatīdamies aizgāja viņam līdzi.

sestdiena, 2014. gada 22. marts

Olle būs kādam labs draugs!


Kad laiks atvadīties neglābjami tuvojas, Tu sāc saskatīt it kā nenozīmīgas lietas. Piemēram, šī gada pēdējā sniegā atstātās pēdas.

Protams, atvadīšanās no mūsu audžubērna Olle ir pozitīvs notikums - viņam laiks doties tālāk. Bet mums - mācīties samierināties ar tukšumu, skumjām un tikt galā ar sevis žēlošanu. Jo neviens jau labprātīgi nevēlas atdot to, kas bijis tik mīļš!

Bet mēs ģimenē tam gatavojāmies visu šo gadu. Jau no pirmās dienas, kad mazais Olle ienāca mūsu ģimenē, mēs zinājām, ka pēc gada viņš būs jaatdod.

Mīlējām, bet tomēr ne līdz galam. Lai vēlāk mums tik ļoti nesāpētu.

Lutinājām, bet tikai nedaudz, jo vēlējāmies viņam palīdzēt gatavoties savai lielajai dzīves misijai - būt par īstu suni-pavadoni.

Daudz rotaļājāmies, jo tieši šādi viņš savā turpmākajā dzīvē mācēs atpūsties no sava darba.

Mācījām būt vērīgam, jo no tā būs atkarīga kāda cilvēka dzīvība.

Olle bija viens no mūsu ģimenes, bet viņam vienmēr bija jāzina sava vieta. Tāpēc mācījāmies saprast suņu domāšanu, un tas palīdzēja Ollem saprast hierarhiju - viņš vienmēr ir svarīgs, bet tikai pēc cilvēka.

Cilvēks ir tas, par ko viņam visu savu nākamo dzīvi būs jārūpējas. Tāpēc viņš ir svarīgs. Tāpēc Olle iemācījies mīlēt savu cilvēku, vērot viņa ieradumus, paklausīt sava cilvēka gribai, izpildīt vēlēšanos un iepriecināt rotaļās.

Olle ir gatavs doties lielajā dzīvē un būt kādam ļoti uzticams draugs.


 Juha Herttuaisen - Olles pirmais īstais skolotājs. No Somijas suņu-pavadoņu skolas «Viiksi».
Tas mirklis ir klāt - atvadas.

Olle ir gatavs - padevība, paklausība un nolemtība viņa acīs un pieglaustajās ausīs.

Viņš dodas ceļā. Ceļā, kas ir grūts, atbildīgs un pilns cilvēku mīlestības, apbrīnas un cieņas.

P.S. - Priecīgā ziņa ir tā, ka Olles apmācības notiks nevis Somijā, bet Latvijā. Līdz ar to mums vēl ir iespēja būt par viņa mīlošajām mājām dažreiz brīvdienās vai citās dienās, kad kinologiem būs citi darbi darāmi. Mēs vēl varam būt blakus Olles lielajās pārmaiņās līdz oktobrim. Par to tad arī stāstīsim šajā blogā!

sestdiena, 2014. gada 1. marts

Olles 1. dzimšanas diena!

Olles pirmā dzimšanas diena notika Strazdumuižas attīstības centrā bērniem ar redzes traucējumiem. Kopā ar tiem, kuriem pēc pilngadības sasniegšanas tāds suns-pavadonis kā Olle varētu kļūt par otrajām acīm. Ballītē piedalījās arī citi bērni, kuriem pēdējā gada laikā bijusi iespēja iepazīt Olli. Nu, kurš gan negrib piedalīties suņa-pavadoņa dzimšanas dienas ballītē?!


Veras durvis Strazdumuižas neredzigo bērnu skolā - un ballīte var sākties!

Olle pirmo reizi ierauga tik daudz bērnu. Un visi skatās uz viņu! 

Olles audžuģimenei, nu, jāstāsta, kā suņu puikam pa šo pirmo dzīves gadiņu gājis.

Ir labi, ja atceras visu izstāstīt.

Bet vēl labāk, ja bērni palīdz izstāstīt Olles stāstu.

Strādājošs suns-pavadonis Teodors ar saimnieku Alekseju arī piedalās ballītē un... 

...un rāda trikus, kādus prot suns-pavadonis - Aleksejam "netīšām" nokrīt naudas maks. 

Un Teodors tūlīt to paceļ.

Lūk, cik gudrs, mīļš, paklausīgs un ārkārtīgi mierīgs ir suns-pavadonis!

Bērniem ir ļauts pieskarties un paglaudīt apbrīnojamo Teodoru. Lai gan suņus-pavadoņus ir aizliegts glaudīt, kad vien iegribas. Tikai tad, kad saimnieks atļauj. 

Teodors dāvina audžuģimenei Olles pirmajā dzimšanas dienā mantiņu.

Saimnieks mazliet piepalīdz, bet Teodors labprāt atdod zaļo mikipeli.

Lūk, kāds lepnums! Pirmā dāvana! 

Pa to laiku dzimšanas dienas galds jau saklāts. 

Lūk, arī jubilārs saņēmis savu pirmo dāvanu! 

Bērniem pirmie jautājumi - kāpēc, kas, kā? 

Vecākie bērni zināja pareizās atbildes.

Pārējiem jāsteidz gatavot Ollem kopīga dāvana - krāsaina pavada, kuru Olle ņems līdzi savā turpmākajā dzīvē piemiņai no savas pirmās ballītes.

Ak, vai, visas tās krāsainās bantītes jāsasien kopā. Īsts komandas darbs. Bet katrā lentītē bērni iesien savus vēlējumus un labās domas Ollem.

Lūk, pavada gatava! 

Tā jāapsien jubilāram ap kaklu un...

... un jāved pirmajā pastaigā! 

Kad, nu, dāvana pagatavota, laiks pirmajam kopīgajam foto!

Ui, cik labi, ja kāds pakasa vēderu! 


Un arī sabužināt kāds pamanās Oļļuku!


Arī šis ir īsts dzimšanas dienas sveiciens no Rutes kundzes. Viņai Olle mīļš jau no mazotnes.

Olle mazliet piekusis no lielās uzmanības. Viņam laiks atpūsties, bet bērniem ... 

... bērniem laiks nākamai nodarbei - jāpagatavo pašiem savs "ķepas" nospiedums. Palīgos nāk biedrības "Bērnu draugi" jaunieši.







Dažiem bērniem bija bailes no Olles, bet šī meitene pārvarēja savas bailes un vienmuļākā brīdī klusi viena pati piegāja pie suņa. Liekas, Ollem viņa pat ļoti patīk!

Šeit meitene iedrošina vēl kādu.

Un vēl kādu.


Lūk, arī Olles dāvana par iedrošināšanos - slapja buča uz auss ļipiņas! 

Un nākamie sveicēji klāt!

Vēl viens mazs sveicējs sadomāja, ka varētu Ollem noskaitīt dzejolīti. Drosmīgs zēns! Malacis! 

Nu, Olle ir tā pa īstam apsveikts!

Par to jāsaka paldies Radošajai jauniešu apvienībai "Trepes". Viņi uzdāvināja Ollem arī īstu kaulu!! 

Nu, nav jau tas tik viegli - būt uzmanības lokā. Olle lielajā bērnu burzmā iesnaudās :)

Savu dāvanu - kaulu - viņš ik pa laikam uzpasēja. 

Paldies TP "Alfa" veikalam "Rimi" par ziedoto kliņģeri, sulām, cepumiem un konfektēm! Bet gardos keksus un "Knīpuča" cepumus šai dzimšanas dienas ballītei ziedoja maizes ceptuve "Lāči". Liels paldies ziedotājiem!


Pa to laiku nākamā spēle jau gatava - ar aizvērtām acīm jāatmin, kas tanī glāzītē paslēpts? 

Katram bija iespēja saņemt par pareizu atbildi īpašu dāvanu no Olles - uzlīmes ar viņa bērnības foto.

Jāaizver acis ar roku, lai būtu pavisam godīgi.

Dažiem pat ar visu skatīšanos bija grūti atminēt - griķi vai rīsi? 

Jāāā... Kas tur varētu būt? 

Tie, kas uzlīmītes jau nopelnījuši, steidz izvēlēties zīmējamo lapu. Uz katras - citādāks Olle.

Bērniem uzdevums - pabeigt zīmējumu un izkrāsot to.


Zīmējumi aprīlī piedalīsies Servisa suņu biedrības organizētajā Starptautiskās suņu-pavadoņu dienas atzīmēšanā.







Pēc zīmēšanas pienācis laiks zināšanu pārbaudes konkursam - kur Olle dzimis, kas viņam garšo, cik vārdu viņam utt.

Un ko noteikti nedrīkst dot ēst suņiem-pavadoņiem? Hm, grūts jautājums.

Katrs grib tikt pie vārda. Un katrs grib nopelnīt balvā atstarotāju. Paldies Ceļu satiksmes drošības direkcijai par atbalstu! 

Reizēm arī pašai audžuģimenei konkursa jautājumi likās viltīgi.

Re, tikai viena meitene zina atbildi!



Tagad laiks pienācis saķert ziepjainos gaisa burbuļus un doties pie galda.

Edijs Fuksis, neredzīgs puisis, iesāk "Daudz baltu dieniņu!", un bērni labprāt pievienojas! Ollem patīk :)


Un raķetes īstas arī bija! 

Audžuģimenes jaunākā atvase Lea nopūš Olles vietā svecīti un klusībā ievēlas viņam kaut ko ļoti īpašu.

Šampanieša korķi lidoja pa gaisu, bērni šmakstināja putojošu dzērienu un... 

... un vienkārši biedzot kārtīgi pieēdās saldumus! 



Īstu vīru sarunas.

Kad ballīte noslēgusies, laiks pateikt LIELU paldies visiem, kas palīdzēja audžuģimenei.

Paldies "Bērnu draugiem" un īpaši Ivetai Ziemelei! Tu esi fantastiska! 

Paldies sešiem brīvprātīgajiem jauniešiem! 

Ir prieks redzēt, ka prieks saņemt pateicības rakstu un dāvanu! 

Un paldies arī meitai par būšanu blakus šo Olles pirmo gadu! Viņa bija īpaši liels palīgs gan agrās rīta stundās, gan naktīs. Šīs ballītes organizēšanā viņa bija mana labā un kreisā roka. Paldies Tev, mīļā Lea!


Olle arī sacīja visiem LIELU paldies!

Lūk, dāvanas Olles pirmajā dzimšanas dienā. Paldies visiem dāvinātājiem! Lai gan audžuģimene pirms tam lūdza dāvanas nepirkt, bet tām paredzēto naudas summu pārskaitīt Servisa suņu biedrībai, lai atbalstītu citu suņu-pavadoņu sagatavošanu.

Un vēlu vakarā, kad ballīte beigusies un viesi jau izklīduši, Olle beidzot varēja notiesāt savu vislielāko gardumu - kaulu! 


Olles pateicības kartiņa, kuru saņēma visi, visi, kas bija atnākuši viņu sveikt. Neviens šajā ballītē neaizgāja tukšām rokām.

Servisa suņu biedrība TEODORS turpina suņu-pavadoņu audžuģimeņu kustību un aicina savā pulkā gan tos, kas vēlas atbalstīt ar idejām, brīvprātīgo darbu vai finansiāli, gan tos, kas vēlas kļūt par audžuģimeni kādam kucēnam uz vienu gadu!