Kad laiks atvadīties neglābjami tuvojas, Tu sāc saskatīt it kā nenozīmīgas lietas. Piemēram, šī gada pēdējā sniegā atstātās pēdas.
Protams, atvadīšanās no mūsu audžubērna Olle ir pozitīvs notikums - viņam laiks doties tālāk. Bet mums - mācīties samierināties ar tukšumu, skumjām un tikt galā ar sevis žēlošanu. Jo neviens jau labprātīgi nevēlas atdot to, kas bijis tik mīļš!
Bet mēs ģimenē tam gatavojāmies visu šo gadu. Jau no pirmās dienas, kad mazais Olle ienāca mūsu ģimenē, mēs zinājām, ka pēc gada viņš būs jaatdod.
Mīlējām, bet tomēr ne līdz galam. Lai vēlāk mums tik ļoti nesāpētu.
Lutinājām, bet tikai nedaudz, jo vēlējāmies viņam palīdzēt gatavoties savai lielajai dzīves misijai - būt par īstu suni-pavadoni.
Daudz rotaļājāmies, jo tieši šādi viņš savā turpmākajā dzīvē mācēs atpūsties no sava darba.
Mācījām būt vērīgam, jo no tā būs atkarīga kāda cilvēka dzīvība.
Olle bija viens no mūsu ģimenes, bet viņam vienmēr bija jāzina sava vieta. Tāpēc mācījāmies saprast suņu domāšanu, un tas palīdzēja Ollem saprast hierarhiju - viņš vienmēr ir svarīgs, bet tikai pēc cilvēka.
Cilvēks ir tas, par ko viņam visu savu nākamo dzīvi būs jārūpējas. Tāpēc viņš ir svarīgs. Tāpēc Olle iemācījies mīlēt savu cilvēku, vērot viņa ieradumus, paklausīt sava cilvēka gribai, izpildīt vēlēšanos un iepriecināt rotaļās.
Olle ir gatavs doties lielajā dzīvē un būt kādam ļoti uzticams draugs.
 |
| Juha Herttuaisen - Olles pirmais īstais skolotājs. No Somijas suņu-pavadoņu skolas «Viiksi». |
 |
| Tas mirklis ir klāt - atvadas. |
 |
| Olle ir gatavs - padevība, paklausība un nolemtība viņa acīs un pieglaustajās ausīs. |
 |
| Viņš dodas ceļā. Ceļā, kas ir grūts, atbildīgs un pilns cilvēku mīlestības, apbrīnas un cieņas. |
P.S. - Priecīgā ziņa ir tā, ka Olles apmācības notiks nevis Somijā, bet Latvijā. Līdz ar to mums vēl ir iespēja būt par viņa mīlošajām mājām dažreiz brīvdienās vai citās dienās, kad kinologiem būs citi darbi darāmi. Mēs vēl varam būt blakus Olles lielajās pārmaiņās līdz oktobrim. Par to tad arī stāstīsim šajā blogā!
