Pirmā diena, kad uzzinājām, ka mums būs kucēns – vakar
vakarā. Teikšu atklāti, sākās satraukums par to, ka it nemaz neesam tam gatavi.
Viena lieta, ja piekrīti audzināt kucēnu līdz gada vecumam un kaut kad tas
notiks, bet pavisam cita – kucēns tūlīt jau būs klāt.
Mūsu ģimenē ir bijuši suņi, un viens vēl tagad dzīvo
voljērā dārzā (jau 13 gadi mūsu Besijai, rotvellera meitenei), bet tā pa īstam
dzīvoklī suns ļoti sen nav bijis. No rīta viens otram skaļi izteicām savu
satraukumu – ko viņš drīkst ēst, cik vecs viņš būs, puika vai meitene, kur
kucēns gulēs, ar ko spēlēsies, vai grauzīs visas mantas jeb tikai dažas, vai
vadi drīkst karāties pār galda malām, kurā vietā jānovieto gultavietiņa. Ak,
vai, mums nemaz nav tādas! Pēc brokastīm braucam uz Alfu iepirkt visu, ko
vajag. Bet ko vajag?
Cik labi, ka ir draugi! Zvans Guntai, kura pirms 2
nedēļām iegādājusies kucēnu, un uzzinām visu – mantiņu ar asumiem, lai var
košļāt, kad zobi mainās; ēdamos traukus labāk pirkt katru atsevišķi – vienu
ūdenim (kas visu laiku stāv zināmā vietā) un vienu ēdienam (to noliek tikai
ēdienreizēs). Labi. Gribēju nopirkt tādu smuku, sarkanu, divas bļodiņas vienā,
un vēl ar skaistām ķepiņām uzzīmētām. Bet Guntas padoms bija praktiskāks.
Mantiņas ātri izvēlējāmies, jo to ir gana daudz. Un tad devāmies meklēt
gultasvietu. Ak, vai, tur pat pārdevēja nevarēja palīdzēt – piedāvājums tiešām
ir liels! Tā, sākām domāt – kucēns vēl ir mazs, bet pēc pāris mēnešiem
izstiepsies garumā. Tātad jāpērk lielāka gultiņa. Ar malām vai bez? Polsterētu,
pūkainu, rozā, apaļu, ar pītu groziņu – kādu? Groziņu laikam suņuks sagrauzīs,
tāpēc to uzreiz svītrojām no saraksta. Sintētiskus ar spalvām un pūkām – arī
nē. Palika tādi lieli ar ieapaļām malām un es pat teiktu – cieti. Virsmu var
viegli satīrīt, bet var arī noņemt un izmazgāt. Viss izskatījās krietni labi
nostrādāts. Ja mazajam arī sanāks vēlme pakošļāt, skāde nebūs liela. Pērkam!
Vēl viens Guntas zelta padoms – vienreizējie paklājiņi,
kur pačurāt. Hm, nebiju par to iedomājusies. Zināju, ka būs grūtības ar to sākumā,
bet biju izdomājusi to tā vienkārši – ar lupatiņu satīrīsim. Izrādās, tagad ir
speciālas, uzsūcošas salvetes 60x60 cm, kas atvieglo saimnieku dzīvi, un arī
kucēnam ir zināma vieta, kur drīkst darīt „to“! Atliek tikai iemācīt… Jā, tas
mums vēl priekšā.
Kamēr rakstu šo blogu, mūsu jaunais iemītnieks guļ
diendusu. Pārguris no garā ceļa – vairāk kā 3 stundas mašīnas bagāžniekā
restotā būrī ceļojis no pašas Tartu (Igaunija). Smuks gan viņš! Jā, un puika.
To uzzinājām, kad izcēlām būri no mašīnas un palaidām zālītē izskrieties. Melns
kā oglīte! Actiņas melnas, ķepiņas melnas, un arī nadziņi melni, melni! Nu, kur
tāds smukums rodas? Lēkā, draiskojas, aposta mani un nolaiza īkšķi. Mirklis, un
viņš jau atkal kaut ko pēta, osta, mēģina izlīst caur sētas apakšu. Bet paņemu
līdzi atvesto spēļmantiņu, papīkstinu, un viņš jau ir klāt. Samīļoju, paslavēju
un iedodu gardumu – to pašu sauso barības bumbiņu. „Būsim pazīstami,“ saku.
Arī dzīvoklī viņš ātri visu apstaigā, izpēta un nolikto ūdenstrauku pats atrod. Jaunpirktā bļodiņa tāda metāliska spīduma, to
ūdeni nemaz redzēt nevar! Ar pirkstu pašļakstinu, lai viņš redz, pieliku
pirkstu pie lūpām un parādu vēlreiz, ka šajā bļodiņā ir ūdens.
Mazais padomā,
ar mēlīti vienreiz pamēģina, bet tā uzreiz neuzticas. Vēlreiz visu izpēta,
izstaigā virtuvi, aposta mūs. Un tad es vedu viņu uz istabu, kur nopirkta jaunā
guļamvieta. No būra izņemu līdzi atvesto lupatiņu, noklāju to un saucu ar roku
– nāc, te būs Tava jaunā vietiņa! Un viņš jau klāt – tūlīt apguļas, ar ķepiņām
apņem jauno mantiņu (pirms tam gan nomazgāju rūpnīcas smakas), bet tomēr
izvēlas savu – mazu, pīkstošu gailīti, kas līdzi no mammas paņemts. Bumbiņa gan
viņam ļoti patika! Bet, skrienot tai pakaļ, ķepas slīdēja pa mūsu koka grīdu.
Mums nāca smiekli, bet viņš turpināja dzenāt bumbiņu. Un atkal krita...
Liekas, nu, gan viss iepazīts. Ko tālāk? Nolēmām uztaisīt
pirmās pusdienas no līdzi iedotās suņu pakas. Cik daudz jādod? Laikam pirms tam
jāsamērcē ūdenī. Nu, traki, ka neko tā īsti nezinām! Mūsu vienīgā suņu trenerīte
Zaiga aizbraukusi un atgriezīsies tikai pēc 10 dienām. Jā, viņa arī vainīga, ka
suņuks pie mums tik ātri nokļuvis – savā braucienā uz Tartu atradusi suņu
audzētavu, un gatavs – kucēns nopirkts, un atsūtīts uz Rīgu.
Kā viss notiks tālāk? Kā mēs pratīsim būt par audžuģimeni
kucēnam? Un kā būs pēc gada, kad kucēns būs jāatdod uz skolu, lai kļūtu par
īstu pavadoni kādam neredzīgam cilvēkam?
Jautājumu daudz. Lasiet, sekojiet līdzi šim blogam! Uzzināsim
to visu kopīgi.
P.S. Un kādu vārdu lai suņukam dod? Starp citu, rīt viņam dzimšanas diena - paliek 2 mēneši!
