Mūsu ģimenē ir bijuši suņi, un viens vēl tagad dzīvo
voljērā dārzā (jau 13 gadi mūsu Besijai, rotvellera meitenei), bet tā pa īstam
dzīvoklī suns ļoti sen nav bijis. No rīta viens otram skaļi izteicām savu
satraukumu – ko viņš drīkst ēst, cik vecs viņš būs, puika vai meitene, kur
kucēns gulēs, ar ko spēlēsies, vai grauzīs visas mantas jeb tikai dažas, vai
vadi drīkst karāties pār galda malām, kurā vietā jānovieto gultavietiņa. Ak,
vai, mums nemaz nav tādas! Pēc brokastīm braucam uz Alfu iepirkt visu, ko
vajag. Bet ko vajag?
Mantiņas ātri izvēlējāmies, jo to ir gana daudz. Un tad devāmies meklēt gultasvietu. Ak, vai, tur pat pārdevēja nevarēja palīdzēt – piedāvājums tiešām ir liels! Tā, sākām domāt – kucēns vēl ir mazs, bet pēc pāris mēnešiem izstiepsies garumā. Tātad jāpērk lielāka gultiņa. Ar malām vai bez? Polsterētu, pūkainu, rozā, apaļu, ar pītu groziņu – kādu? Groziņu laikam suņuks sagrauzīs, tāpēc to uzreiz svītrojām no saraksta. Sintētiskus ar spalvām un pūkām – arī nē. Palika tādi lieli ar ieapaļām malām un es pat teiktu – cieti. Virsmu var viegli satīrīt, bet var arī noņemt un izmazgāt. Viss izskatījās krietni labi nostrādāts. Ja mazajam arī sanāks vēlme pakošļāt, skāde nebūs liela. Pērkam!
Vēl viens Guntas zelta padoms – vienreizējie paklājiņi,
kur pačurāt. Hm, nebiju par to iedomājusies. Zināju, ka būs grūtības ar to sākumā,
bet biju izdomājusi to tā vienkārši – ar lupatiņu satīrīsim. Izrādās, tagad ir
speciālas, uzsūcošas salvetes 60x60 cm, kas atvieglo saimnieku dzīvi, un arī
kucēnam ir zināma vieta, kur drīkst darīt „to“! Atliek tikai iemācīt… Jā, tas
mums vēl priekšā.
Kamēr rakstu šo blogu, mūsu jaunais iemītnieks guļ
diendusu. Pārguris no garā ceļa – vairāk kā 3 stundas mašīnas bagāžniekā
restotā būrī ceļojis no pašas Tartu (Igaunija). Smuks gan viņš! Jā, un puika.
To uzzinājām, kad izcēlām būri no mašīnas un palaidām zālītē izskrieties. Melns
kā oglīte! Actiņas melnas, ķepiņas melnas, un arī nadziņi melni, melni! Nu, kur
tāds smukums rodas? Lēkā, draiskojas, aposta mani un nolaiza īkšķi. Mirklis, un
viņš jau atkal kaut ko pēta, osta, mēģina izlīst caur sētas apakšu. Bet paņemu
līdzi atvesto spēļmantiņu, papīkstinu, un viņš jau ir klāt. Samīļoju, paslavēju
un iedodu gardumu – to pašu sauso barības bumbiņu. „Būsim pazīstami,“ saku.
Mazais padomā, ar mēlīti vienreiz pamēģina, bet tā uzreiz neuzticas. Vēlreiz visu izpēta, izstaigā virtuvi, aposta mūs. Un tad es vedu viņu uz istabu, kur nopirkta jaunā guļamvieta. No būra izņemu līdzi atvesto lupatiņu, noklāju to un saucu ar roku – nāc, te būs Tava jaunā vietiņa! Un viņš jau klāt – tūlīt apguļas, ar ķepiņām apņem jauno mantiņu (pirms tam gan nomazgāju rūpnīcas smakas), bet tomēr izvēlas savu – mazu, pīkstošu gailīti, kas līdzi no mammas paņemts. Bumbiņa gan viņam ļoti patika! Bet, skrienot tai pakaļ, ķepas slīdēja pa mūsu koka grīdu. Mums nāca smiekli, bet viņš turpināja dzenāt bumbiņu. Un atkal krita...
Liekas, nu, gan viss iepazīts. Ko tālāk? Nolēmām uztaisīt
pirmās pusdienas no līdzi iedotās suņu pakas. Cik daudz jādod? Laikam pirms tam
jāsamērcē ūdenī. Nu, traki, ka neko tā īsti nezinām! Mūsu vienīgā suņu trenerīte
Zaiga aizbraukusi un atgriezīsies tikai pēc 10 dienām. Jā, viņa arī vainīga, ka
suņuks pie mums tik ātri nokļuvis – savā braucienā uz Tartu atradusi suņu
audzētavu, un gatavs – kucēns nopirkts, un atsūtīts uz Rīgu.
Jautājumu daudz. Lasiet, sekojiet līdzi šim blogam! Uzzināsim
to visu kopīgi.
P.S. Un kādu vārdu lai suņukam dod? Starp citu, rīt viņam dzimšanas diena - paliek 2 mēneši!