Lielākais panākums tomēr ir tas, ka Olle nu jau kā nedēļu var sagaidīt mūsu rīta modinātājus «sausā». Grīdas salvetes, uz kurām nokārtoties, nolietojušās no ilgās stāvēšanas un rotaļām. Vēl pirms mēneša viņš modināja mani pl. 5 no rīta, jo gribējās gan ēst, gan pačurāt. Tagad gan ēdienreizi, gan laukā iešanas rituālu viņš sagaida, līdz kamēr mēs mostamies. Brīvdienā gan modinātāju neliekam, un Olle pacietīgi gaida. Nu, vai nav malacītis?!
Ar savu sirdsdraudzeni Šēru |
Ar savu dzīves skolotāju Teodoru |
Ar samojedas šķirnes suņupuiku Gustavu |
Te mazs video, kas uzņemts ar telefonu - Olle jūk prātā ar savu mīļoti čaukstošo «mantiņu»: